Tieši tāpēc, ka Latvija ir pilīm un muižām bagāta valsts, un mēs ar to lepojamies, portālā Tavamaja.lv labprāt atspoguļojam dažas no tām. Šoreiz stāsts ir par elegantu un greznu pili, kas noteikti nav vienkārša ēka – ar to saistās daudz nozīmīgi notikumi, turklāt tā ir viena no nedaudzajām Vidzemes muižu pilīm un kungu mājām, kur saglabājušās salīdzinoši daudz oriģinālās interjera apdares.
Mantojumi, pārpirkšana, ieķīlāšana un sanatorijas laiks
Dikļu pils atrodas skaistā un vēsturiski nozīmīgā vietā. Dikļos 1818. gadā pirmo reizi tika spēlēta luga latviešu valodā – muižas kalpotāja Jāņa Peitāna tulkotie Šillera ''Laupītāji", un 1864. gadā muižas mācītājs Juris Neikens sarīkoja pirmos latviešu Dziesmu svētkus.
Dikļu muiža ir sens fon der Pālenu dzimtas īpašums, un pils pamatos iekaltais gada skaitlis 1423 vēsta par muižas vēstures pirmsākumiem. Tagadējā neobaroka stila Dikļu pils ēka tika uzbūvēta vēlāk.
Senākās ziņas par muižu ir no 1456. gada, kad šis īpašums piederējis Gotšalkam fon der Pālenam. Vēlāk muiža bija Rīgas bīskapijas lēņu zeme un tika iznomāta Tomasam Rezem, kas muižu pārdeva Heinriham Veiptem. Savulaik tā saukta par Pāles muižu, jo tā pārdota Detlefam fon der Pālenam. 1722. gadā fon der Pālenu dzimta, kurai Dikļu muiža piederēja aptuveni 300 gadus, to pārdeva virsstaļļmeistaram grāfam Kārlim Gustavam Lēvenvoldem. Pēc viņa nāves muižu mantoja viņa sieva Šarlotte fon Rozena, kas 1760. gadā muižu pārdeva Margaretai fon Tīzenhauzenai, kurai muiža piederēja līdz 1846. gadam. Tad tā tika pārdota asesoram Johanam fon Hanenfeldam, kas to ieķīlāja Johanam Samuelam Badauam. Pēc dažiem gadiem ķīlu līgums tika atcelts, un Handelfelds muižu pārdeva baronam Paulam Volfam. Volfiem muiža piederēja līdz 1919. gadam, kad tā tika piešķirta Valmieras apriņķa valdei, kas tajā iekārtoja bērnu patversmi.
1937. gadā muižā iekārtoja Valmieras apriņķa pašvaldību sadarbes apvienības sanatoriju. Pēc Otrā pasaules kara Dikļu muižā bija tuberkulozes sanatorija, taču 1974. gadā tā tika pārveidota par traumatoloģijas un ortopēdijas rehabilitācijas slimnīcu ''Dikļi". 1993. gadā slimnīcu likvidēja, un muiža tika nodota Dikļu pagasta pašvaldībai. Pēc gada muižu pārdeva Ivandai Ceijerei, kas septiņu gadu laikā neko muižā nedarīja, un tad 2000. gadā pili iegādājās Elmārs Švēde, Egons Mednis, Normunds Grīva un Andris Putāns, kuri izveidoja a/s ''Dikļu pils". Tāds ir Dikļu pils stāsts no pirmsākumiem līdz šodienai - daudzi īpašnieki, pārmaiņas, dažādi liktens pavērsieni, taču katram notikumam ir sava nozīme, un, iespējams, bez tiem šī pils nebūtu tik grezna, skaista, iecienīta un tik daudzu novērtēta vieta.
Ozolkoka grīda dīķī, trīs žuburu liepas un labais mājas gariņš pilī
Teju katrai mājai ir savs stāsts vai leģenda, arī Dikļu pils nav izņēmums. Pils pārzinātāji stāsta, ka esot nostāsti par baronu, kurš licis Barona dīķī izbūvēt ozolkoka grīdu, lai ejot peldēt, nebūtu jābrien pa dūņām. Stāsta, ka šī grīda saglabājusies vēl šodien. Kā zināms, tad ozolkoks, kas ilgstoši turēts ūdenī, kļūst par tā saukto melnozolu, kas ir ļoti dārgs materiāls.
Interesants ir arī stāsts par parkā augošo liepu ar trīs žuburiem. Kad baronam piedzimušas trīs meitas, tam par godu iestādīja trīs liepas, kas saaugušas kopā un tapušas par dižkoku.
Savukārt pēc kādreizējās saimnieces Šarlottes fon Rozenas nāves pilī tika atrastas vēstules, kuras viņa sūtījusi draudzenēm, rakstot, ka tieši Dikļu pilī pavadītie gadi bijuši viņas dzīvē laimīgie, un, ja vien tas būtu iespējams, viņa tur noteikti atgrieztos. Tieši šo vēstuļu dēļ pils darbinieki domā, ka tā ir tieši viņa, kas reizēm parādās pils gaiteņos savā gaiši zilajā kleitā, jo atgriezusies vietā, kur reiz bijusi tik laimīga.
Pārvērtības no muižas par pili
Pirmā Dikļu muiža bija vienstāvu koka ēka ar mūra pagrabstāvu, kas saglabājies līdz pat mūsdienām. Uz šiem mūriem 1896. gadā barons Pauls fon Volfs uzcēla Dikļu pils tagadējo ēku, izveidojot izteiksmīgu neobaroka celtni ar mansarda jumtiem gan centrālajā daļā, gan sānu rizalītos, plastiski rotājot ēkas fasādes. 1998. gadā Dikļu pils ēka tika iekļauta Valsts arhitektūras pieminekļu sarakstā.
Pils restaurācija tika sākta 2002. gadā un pabeigta pēc gada, respektējot visu senatnīgo – no pagraba līdz pat bēniņiem. Restaurācijas gaitā tika atjaunota pils ēkas arhitektoniskā simetrija. Veicot atjaunošanas darbus, pils pirmajā stāvā saglabāti koka sienu un griestu paneļi, logi, durvis, kā arī Cigāru zāles parkets un vestibila kāpnes. Saglabāti un atjaunoti arī divi oriģinālie kamīni un viena krāsns. Savulaik Dikļu pils lepojusies ar vairāk nekā 20 krāsnīm un kamīniem, tomēr 2000. gadā, kad pili iegādājās pašreizējais saimnieks Egons Mednis, te bija saglabājušies tikai trīs oriģināli – kamīni vestibilā un Lielajā zālē, kā arī krāsns otrā stāva gaitenī, taču ar kamīnmeistara Ojāra Grāvja palīdzību pilī izveidota kamīnu kolekcija, kas arī ir izmantojama un drūmajā laikā rada mājīgu noskaņu.
Šobaltdien Dikļu pils lepojas ar trīs kolekcijām - kamīnu un krāšņu, gleznu un mēbeļu kolekciju, un tas viss veidots gan no Latvijā iegūtām, gan no ārzemēm atceļojušiem priekšmetiem. Starp citu, Dikļu pils gleznu kolekcija ir vienīgā reprezentatīvā Atmodas laika mākslinieku darbu kolekcija Latvijā, kas apskatāma publiski.
Interjers ar vēsturisku pieskārienu
Dikļu pili grezno vairākas vēsturiskas mēbeļu garnitūras, kas atceļojušas, piemēram, no Benjamiņu nama vai Svempu dzimtas interjeriem. Piemēram, Dāmu salonā skatāmas divas neorokoko jeb otrā rokoko stila atpūtas mēbeles, kam raksturīgas franču vidusšķiras iecienītas stilizācijas pazīmes - aptuvenas formas, izteikts kruzuļojums, kāju izliekums un augu ornamentu atveidojums. Savukārt Ziemeļu zālē un lasītavā izvietotas 19. gadsimta otrajā pusē darinātas neorenesanses formu mēbeles – bufete, ēdamgalds, krēsli, rakstāmgalds un sofa. Pils vestibilā atrodas arī vēlā 18. gadsimta grāmatu skapis ar rokoko frontonu.
Viena no interesantākajām lietām Dikļu pilī glabājas gardēžu restorānā. Tur ikviens apmeklētājs var aplūkot īpašu mūzikas lādi jeb skapi, kur ievietotas cinka plates atskaņo pirms vairāk kā 100 gadiem skanējušus skaņdarbus. Melomāniem šī iekārta vienmēr ir kā medusmaize, turklāt, tā kā šādas ierīces ir ļoti retas, Latvijā tās varētu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, tad tā patiesi ir liela vērtība, ko vērts redzēt un dzirdēt pašu acīm.
Ainavu parks ar eksotiskiem augiem
Dikļu muižas parks ir aptuveni 20 hektāru liels un stiepjas uz dienvidiem no pils gar Mazbriedes upes krastu. Upes stāvajās gravās ierīkots ainavu parks jeb Mežaparks. 20. gadsimta sešdesmitajos gados, apsekojot Dikļu muižas parku, tajā atklāja ap 20 eksotisku koku, starp tiem balzama baltegli (Abies balsamea), pelēko riekstkoku (Juglans cineres), Berlīnes papeli (Populus beroliensis), Duglasa egli (Pseudotsuga meziensii), kuru vecums toreiz tika noteikts, galvenokārt, 30-40 gadi. Šobrīd šiem kokiem ir jau pie 100 gadiem, tā kā pastaigas pa parku noteikti šeit ir ar pievienoto vērtību.