Mājokļa plānošana: cik kvadrātmetrus rēķināt vienam cilvēkam?

Rēķinot uz vienu cilvēku, 30 m² ir pietiekami komfortablai sadzīvei, uzskata ergonomikas speciālisti, – tikai arhitektam jāprot šos kvadrātmetrus pareizi un gudri izplānot. Blīvi apdzīvotās zemēs, tādās kā Japāna, Ķīna, Vjetnama, privātmājas ir ļoti mazas, un 30 m² māja skaitās vidēja lieluma. Viņi plāno sadzīvi vairākos līmeņos, starpstāvos, ļoti ekonomiski izmantojot platību. Līdz ar to mājinieki atrodas nemitīgā kustībā, kas nāk par labu veselībai. Turpretim eiropiešus nogalinot slinkums un mazkustība, domā zinātnieki.

Varbūt iebildīsiet, ka tā saucamās hruščovkas ar nelielajiem izmēriem jau nu gan nav nekāds paraugs ērtai dzīvei, tomēr jāatzīmē, ka šajos projektos plānojumi bija ergonomiskāki par vēlāk tapušajiem dzīvokļiem deviņstāvu mājās u. c. Ja vien šīs ēkas būtu kvalitatīvāk būvētas, ar mūsdienu apdares materiāliem un tehnoloģijām, dzīvojamā platība nedaudz lielāka, konceptuāli tie būtu labi mājokļi vientuļniekiem vai jaunām ģimenēm. Protams, tas domāts kā pirmais mājoklis.

Ģimenei paplašinoties, nepieciešams kas lielāks. Tagad diezgan lielu popularitāti ieguvušas tā saucamās moduļu tipa mājas, kas nepārsniedz 50 – 60 m². Te, lūk, parādās latvieša iedzimtā vēlme būt atsevišķi, būt noteicējam pār savu māju un apkārtni. Šādu mājokļu pluss neapšaubāmi ir arī piemājas zemes pleķītis – kaut neliels, bet savs. Līdzīgi darbojas arī rindu māju princips.

Privātmājas lielums atkarīgs no tā, cik cilvēku tajā dzīvos. Pirms padsmit gadiem, kad kredīti bira straumēm, tika uzbūvēta ne viena vien milzīga māja, kas drīz vien stāvēja tukša un neapdzīvota. Ilgas pēc plašuma pārņēma veselo saprātu, bet mājai tāpat kā sunim nepieciešamas rūpes un ieguldījums (apsaimniekošana), par ko tika piemirsts. Nu, lūk, atgriežamies pie kvadrātmetriem. Ņemot vērā minimālo m² skaitu uz cilvēku, privātmājai, kurā dzīvos trīs cilvēki, būs gana ar 100 m². Galvenais, lai mājoklī katram iedzīvotājam būtu zona, ko viņš var saukt tikai par savu, un kopēja atpūtas vieta visiem, kur justies omulīgi un nepiespiesti (tai pat nav jābūt atsevišķai telpai – tas var būt arī liels dīvāns, uz kura ērti iekārtojas visa ģimene, lai kopīgi vakarētu).

Vēl viena iezīme mūsdienu dzīves stilā – izplūdušas robežas starp privāto un sabiedrisko telpu. Tas nozīmē, ka mājoklī ienāk tādas telpas, kas agrāk nav bijušas piederīgas mājai. Piemēram, mājas spa, trenažieru telpas, kinozāles, profesionālas virtuves, baseini utt. Šādas telpas aizvien biežāk ietvertas turīgo pircēju vēlmju sarakstā. Tomēr kaut ko no tā visa iekāro arī vienkāršā iedzīvotāja ģimene. Un tam visam ir nepieciešami papildu kvadrātmetri! Lieki teikt – varbūt vērts apsvērt, cik bieži un intensīvi šīs zonas izmantos. Ne velti ir mājas, kurās saimnieki mēnešiem ilgi nelieto vairākas istabas vai pat stāvu. Bet, ja kaut ko ilgstoši nelieto, tātad tas ir lieks!

Nedaudz atšķirīgs, bet labs piemērs nepārdomātiem izdevumiem un funkcionalitātei ir malkas kamīns daudzdzīvokļu ēkas dzīvoklī, kas bieži tiek iekurts vien pāris reižu gadā (bet cik daudz līdzekļu, laika un pūļu tika izlietots, to ierīkojot…).

Un kā ar vasarnīcu? Daudziem pilsētā ir pietiekami plašs un komfortabls dzīvoklis, bet vasarā tā vien gribas uz laukiem. Cik lielai jābūt vasaras atpūtas salai, namiņam? Te galvenais neaizmirst, kāpēc šī māja tiek iegādāta – ne jau lai sēdētu telpās, bet lai pēc iespējas vairāk laika pavadītu svaigā gaisā. Lūk, atbilde – vasarnīcā jābūt pietiekamam daudzumam guļvietu (ne istabu), ērtai virtuvei un vienai lielākai dzīvojamajai telpai (gadījumā ja vasara nav padevusies). Pārējie pūliņi jāvelta plašākai āra teritorijas iekārtošanai.

Secinājums viens – izvēloties mājokļa platību, vairāk domāsim par kvalitāti, ērtu plānojumu un noskaņu, lai cilvēkam konkrētajā mājoklī gribētos dzīvot, nevis staigāt no vienas telpas uz otru.