Ieeja citā pasaulē – kā ziemo Rīgas zoo dzīvnieki?

"Zoodārzā arī ir ziema!" – ar šādiem vārdiem mūs sagaida Rīgas Zooloģiskā dārza runasvīrs Māris Lielkalns. Viņa vadībā dodamies pa pēdām dzīvniekiem, pētot, kā dažādas sugas pielāgojušās ziemas laikapstākļiem.

Jautāju zoodārza pārstāvim, ko viņš atbildētu uz apgalvojumu, ka ziemā zoodārzā nekas nenotiek, visi dzīvnieki guļ un te nav, ko redzēt. Viņš atbild: "Patiesībā zoodārzs neaiziet gulēt ziemas miegu, zoodārzs ir aktīvs visu gadu un strādā katru dienu, arī pirmdienās un svētdienās. Nākot uz zoodārzu, itin labi var saplānot maršrutu." Zoodārza pārstāvis stāsta, ka apmeklētāji pastaigas laikā var ieiet vairākās iekštelpās sasildīties. Jau pie ieejas atrodas flamingu māja, tāpēc, piemēram, paskatoties, ko ārā dara ronis Puika, apmeklētāji var ieiet iekštelpās un pavērot, kā ziemo putni. Turpmākajā pastaigas laikā cilvēki var ieiet sasildīties, piemēram, nīlzirgu mājā, žirafu mājā, arī tropu mājā, kuras klimats būs daudz citādāks.

Vai tad dzīvnieki ziemā neaiziet gulēt? Māris šim apgalvojumam arī nepiekrīt. "Zoodārzā ziemā dzīvnieki aiziet gulēt? Patiesībā tā nevar sacīt. Ziemā aiziet gulēt apmeklētāji, jo viņiem negribas iet ārā, kur ir auksti." Dzīvnieki zoodārzā ir aktīvi visu gadu. Vaicāts, kurus dzīvniekus ziemas laikā tomēr nav iespējams redzēt zoodārzā, pārstāvis stāsta, ka gulēt ir aizgājuši Latvijas rāpuļi un abinieki, kā arī lācis. Kad kļūs siltāks, tad brūnais lācis "modīsies un būs nikns, ka lielās tauku rezerves ir beigušās, būs jāsāk ēst un jāuzņem svars". "Bet tas nav vienīgais, ko var redzēt zoodārzā! Vēl te var redzēt neparastu skatu – kur jūs dabā redzēsiet zebru sniegā?" ar smaidu vaicā Lielkalns.

Kas ir ziemas vēstnesis zoodārzā? "Tā ir kažoku parāde. Dzīvnieki ziemai ir sagatavojušies pamatīgi," stāsta Lielkalns. Zoodārza iemītnieki uzģērbuši biezus ziemas kažokus, kas ir atšķirīgi no vasarā redzamā. Piemēram, lapsai ir biezs kažoks, lūša kažoks kļūst pelēcīgāks, bet "kamielis beidzot izskatās pēc kamieļa – ar biezu kažoku, nevis plānu vilniņu". Kamielim jāpierod pie krasām temperatūras svārstībām, jo tuksnešos pa dienu ir karsti, bet naktīs – vēsi. Šajā brīdī mūsu sarunu pārtrauc putnu skaņas, kas nāk no zoodārza pretējā gala. "Re, dzērve dzied! Vēl viens pavasara vēstnesis!" skaidro pārstāvis.

Pirmais dzīvnieks, kas sagaida apmeklētājus, ir ronis. Tā kā dzīvnieks lielāko daļu laika pavada ūdenī, kam virsū ir krietna ledus kārta, ir svarīgi, lai tajā būtu āliņģis. "Ronis ir zīdītājs, viņam nav žaunu, tāpēc jāelpo atmosfēras gaiss, kas nozīmē – ik pa brīdim viņam ir jāuzpeld," raksturo Lielkalns. Tāpēc ir vajadzīgs āliņģis, pa kuru ronis var gan izelpot, gan arī nokļūt virszemē, kur, tiesa, viņam ir aukstāk. "Ārā ir -10 grādi, bet iekšā ūdenī +4," stāsta pārstāvis. Ronis gan ir nodrošinājies ar biezu tauku kārtiņu un vilnu, kas cieši pieguļ ķermenim, tāpēc dzīvniekam aukstums nekaitē.

Lielkalns min, ka cilvēki mēdz būt pārsteigti, ieraugot tīģeri sniegā. "Bet Sibīrijā ir tāds aukstums, ka šie apstākļi viņam ir kūrorts!" skaidro zoodārza pārstāvis. Mūsu zoodārzā mīt četri Amūras tīģeri, kuri, gluži kā Sibīrijas tīģeri, ir raduši pie dzīves ziemā. Mūsu apmeklējuma reizē aplokā redzami gandrīz pusotru gadu vecie brāļi Tors un Odins, kas dzimuši zoodārza vecākajiem tīģeriem – Katrīnai un Panam Janekam. Lielkalns stāsta, ka abi brāļi aplokā tiek laisti kopā, bet mātīte ar tēviņu staigā pa vienam.

Vislielākais pārsteigums un cilvēku līdzjūtība bieži vien rodas pie Japānas pērtiķu aploka, stāsta pārstāvis. Pārsteigumu viņš skaidro ar to, ka tradicionāli cilvēka apziņā ir iesakņojies, ka pērtiķis ir silto zemju iemītnieks, kuram ziemā nepiedienas dzīvot. "Japānas ziemeļu daļā, kur dzīvo šie pērtiķi, ir vēl bargākas ziemas nekā pie mums," skaidro Lielkalns. Protams, dzīvnieki vakaros atrodas iekštelpās, kur sasildās.

Kad esam nonākuši pie lūšu mājas, mūs sagaida bariņš miegainu un mierīgu dzīvnieku, lai arī vakaros, kā stāsta Lielkalns, dzīvnieki rīko fizkultūras nodarbības jeb skraidīšanu. Viens no lūšiem, redzēdams mūsu klātbūtni, pieceļas un graciozi izstaipās, taču tad visi saausās. Kas tad nu? Izrādās – nāk viņu kopēja, un Lielkalns stāsta, ka dzīvnieki "savus cilvēkus" atpazīst. Lūši saskrien uz mājas stūri un vēro, ko kopēja darīs. Piemēram, ronis Puika arī atsaucas uz savu vārdu, taču pārsvarā tajos gadījumos, ja zina, ka viņam tiek gādāta barība.

Vaicāts, vai ir kāda robeža, pēc kuras dzīvnieki tiek pārvietoti uz iekštelpām, Lielkalns stāsta, ka tas ir atkarīgs no katra dzīvnieka un laikapstākļiem. Vairums dzīvnieku ārā var uzturēties, ja gaisa temperatūra ir ap nulli, dažiem tie ir daži grādi mīnusā. Taču lielāka problēma ir, kā skaidro Lielkalns, "ar to, kas ir zem kājām". Žirafes, kuras ziemas laikā atrodas žirafu mājā, varētu izlaist āra aplokā, taču tas ir diezgan slidens. Taču mājā ir īpaši izbūvēts āra laukumiņš, ko neklāj sniegs un kur žirafes var iziet ārā, lai paelpotu svaigu gaisu. Žirafu māja gan ir viena no telpām, kur cilvēki var ienākt sasildīties un apskatīt žirafes dažādos līmeņos jeb stāvos.

MansDraugs.lv jau vēstīja, ka zoodārza dzīvniekiem ziemā tiek sarūpēts gards našķis – eglītes. Arī mūsu apmeklējuma reizē dzīvnieku aplokos tās manāmas, dažs dzīvnieks arī kāri tās grauž. "Ziemeļbriedim Elmo pāris dienas atpakaļ ielikām eglīti, kuru viņš badīja uz nebēdu un mētāja pa gaisu. Šodien Elmo ir atradis citu konkurentu – makten lielu zaru, kuru bada, baksta, stumda un dzenā pa aploku," stāsta Lielkalns. Vaicāts, vai dzīvniekiem ziemā tiek piemērota kāda diēta, viņš skaidro, ka ziemā svaigu zāli un zarus ar lapām iegūt nevar, tāpēc dzīvnieki tiek baroti ar pārējo barību – sienu, dārzeņiem.

Raksturojot unikālo parādību – zebras sniegā, Lielkalns stāsta, ka katrai zebrai ir unikāls krāsojums un raksts, turklāt jaundzimušais zebras mazulis savas mammas rakstu iemācās pazīt jau pirmajās dzīves stundās. Mūsu zoodārzā mīt viens zebru tēviņš un vairākas mātītes. "Jo vairāk mammas, jo priecīgāks paps," teic Lielkalns. Tiesa, prieks var ilgt līdz zināmai robežai, jo, ja mammas ir daudzas, zebru tēviņš pats ar viņām netiek galā.

Nonākuši pie pūču aplokiem, ar interesi vērojam baltās pūces. Lielkalns novērojis, ka bieži vien cilvēki aplokam paskrien garām, īpaši tad, ja dzīvnieks tajā ir jāpameklē. Interesanti ir tad, ja apmeklētājs pēta aploku un meklē dzīvnieku, bet tad izrādās, ka dzīvnieks bijis tepat, acu priekšā.

"Kur vēl ātrāk var nokļūt pilnīgi citādā pasaulē! Steigu atstājiet ārpusē, bet zoodārzā nāciet baudīt mieru un nesteidzību, ko sniedz dzīvnieki," aicina Lielkalns.