Kā suņuks Bonifācijs iemācījās atkal uzticēties cilvēkiem  (1)

Režisores Paulas Pļavnieces stāsts par viņas un Bonifācija satikšanos noteikti būtu pelnījis ne tikai patiesu cieņu no katra, kas to izlasa, bet arī tikt uzvests uz kādas no Latvijas teātru skatuvēm. Tajā ir gan traģēdija, gan drāma, bet visam pāri – pārcilvēcīga mīlestība un uzticība tam, ko esi pieradinājis.

- Kā tavā dzīvē ienāca dzīvnieks no patversmes?

Pļavniece: "Ar vīru bijām nolēmuši ņemt taksi un bijām pat sarunājuši jau braukt skatīties mazos kucēnus, tomēr sirdsapziņa neļāva pabraukt garām patversmei. Iebraucām vienā, iebraucām otrā, un es jau tad sapratu, ka beigu beigās mēs noteikti aizbrauksim mājās ar suņuku no patversmes. Labākajā gadījumā tikai ar vienu suņuku.

Iegājām dzīvnieku patversmē "Ulubele", un visi suņi, protams, rēja, bet Bonifācijs vien klusēja un skatījās. Tas bija viņš, kas izvēlējās mūs. Tomēr tad mēs vēl nezinājām viņa dzīvesstāstu. Kad mēs patversmes darbiniecēm pavēstījām, ka esam izvēlējušies tieši šo suņuku, viņas pārsteigumā jautāja: "Tiešām? No visiem suņiem jūs vēlaties tieši šo?" Un tad jau viss tikai sākās – tiklīdz viņu izveda no voljēra, viņš uzreiz nometās uz zemes un pastaiga principā bija neiespējama. Viņš līda uz vēdera, bet līdz normālai iešanai mēs pirmajā reizē nemaz netikām."

- Tāda uzvedība jūs nenobiedēja?

Vīram jau bija bijuši divi suņi no patversmes, un viņš teica, ka tie arī sākumā bija bailīgi. Patversmes darbiniece nerimās un turpināja savu stāstījumu, atklājot, ka suņukam kucēna vecumā esot dedzināts vēders ar cigaretēm, bija rauti laukā zobi. Bija pat doma viņu iemidzināt, jo gan fiziski, gan psihiski kucēns bija ļoti traumēts, un cerība, ka viņš varētu atkopties un kāds viņu varētu adoptēt, tobrīd likās neiespējama. Tomēr darbiniekus uzrunāja kucēna skaidrās acis, kas viņu izglāba no iemidzināšanas.

Es nezinu, kāpēc mēs tajā brīdī nenobijāmies. Acīmredzot tā tam bija lemts notikt. Tas bija kā tāds "plāns no augšas" un mēs noteikti nemaz neapzinājāmies, ko mēs darām. Jo tagad es nevaru iedomāties, ka man būtu citādāks Bonifācijs. Viņš ir labākais iespējamais suns.

Protams, pirmās dienas un naktis bija trakas... Viņš nemaz nedevās rokās. Vaicājām palīdzību arī kinologam, tomēr suns nenāca arī pie viņa. Nevarējām pat iziet pastaigāt. Bet tad lēnītēm viss sāka notikt: viņš pārstāja kārtoties istabā, sāka drošāk uzvesties uz ielas. Mēs gājām uz masāžām, uz citām procedūrām, lai saglābtu Bonifācija traumēto nervu sistēmu.

Bija problēma ar mācīšanos, jo nevarēja ar degunu bakstīt piečurātā vietā. Viņš bija piedzīvojis pārāk daudz vardarbīgas izturēšanās jau bērnībā. Visam bija jānotiek tikai pa labam, un tas paņem daudz, daudz laika. Ar uzslavām viņš no visiem saviem netikumiem ir atbrīvojies. Tu atnāc mājās un viss ir sačurāts, bet tu nedusmojies – mierīgi savāc. Tomēr tajā pašā dienā, kad viņš nokārtojās laukā, viņu vajadzēja teju divkārtēji par to apbalvot. Un tā lēnām esam tikuši pie sava sapņu suņa.

- Vai ievērojāt vēl kādas pārmaiņas?

Neticami, bet šo divarpus gadu laikā, ko Bonifācijs ir pie mums, viņam pacēlās ausis. Tiklīdz suņuks atkopās, sāka uzticēties, ausis pacēlās un tagad lepni liecina par to, ka viņš ir saimnieka suns. Arī citas pārmaiņas ir neticamas. Viņš nesen bija salauzis ķepu, un mēs viņu aizvedām uz klīniku pie tā paša neirologa, kurš strādāja ar viņu, kad mēs bijām viņu tikko paņēmuši. Ārsts saprot, par kuru suni ir runa, tomēr netic savām acīm, ka tas ir tas pats suns, kurš tik ļoti ir izmainījies. Bonifācijs ir ļoti "cilvēcīgs". Piemēram, mašīnā viņš sēž un uzliek "rokas" uz roku balsta. Viņš apsēžas auto pie loga un skatās pa to, vēro.

- Kādas ir Tavas šī brīža pārdomas un sajūtas par visu notikušo?

Pats vērtīgākais visā šajā stāstā man šķiet tas, ka es esmu vienīgais cilvēks šajā pasaulē, kuram Bonifācijs pilnībā uzticas. Padoties varējām miljoniem reižu, bet mēs izturējām.

Es kopumā esmu cilvēks, kuram labāk patīk lietas salabot, nevis izmest laukā, un šobrīd tas šķiet likumsakarīgi, ka mēs paņēmām viņu no patversmes. Domāju, cilvēkam vajadzētu padomāt – ja patversmes ir tik pilnas ar suņiem, vai tev obligāti ir vajadzīgs tas šķirnes kucēns? Protams, arī man sākumā bija žēl, ka viņš nav tāds kā visi. Nenāk pie draugiem samīļoties, neglaužas klāt. Bet tad es sapratu – Bonifācijs tāds vienkārši ir. Nu nav visiem suņiem jāglaužas klāt cilvēkiem, viņš pieglaužas tikai man un tā ir daļa no viņa personības. Tā saite, kas mums ir, tā ir augstāka par šīs pasaules saitēm.

Sāpīgākais visā patversmes stāstā man šķiet tas, ka suņa mīlestība ir beznosacījuma, kamēr cilvēks vienā mirklī var vienkārši pateikt: "Viss! Es tevi atstāju." Nav gadījies redzēt nevienu suni, kurš būtu tik ļoti sāpinājis cilvēku. Kurš un kāpēc mūs, cilvēkus, ir privileģējis rīkoties tik nekrietni? Pamest kādu, kurš tevi tik ļoti mīl?

Intervija ir sagatavota informatīvās kampaņas "Mīlestību nevar nopirkt, bet to var adoptēt!" ietvaros. Šī ir jau otrā dzīvnieku patversmes "Labās mājas" intervija ar sabiedrībā pazīstamām personām, kuras stāsta par izvēli un pieredzi, četrkājaino dzīves draugu adoptējot no patversmēm.