'Draudzīgi mirkļi kopā' – pieredzes stāsts par patversmes sunīšu ienākšanu ģimenē

Mikija un Spārkijs - laimīgie patversmes sunīši - 1 — Foto: Privātais arhīvs

"Mikija bieži sabučo Spārkiju," par abu mīluļu sirsnīgajām attiecībām stāsta suņu saimniece Vita Barone. Četrkājainie draugi kādu savas dzīves posmu pavadījuši dzīvnieku patversmē, taču nu viņi bauda mīlētu, lutinātu un lolotu mīluļu dzīvi.

Ik reizi, pavadot uz jaunajām mājām kādu no dzīvnieku patversmes "Labās mājas" iemītniekiem, patversmes darbinieki jaunajiem saimniekiem lūdz atsūtīt jaunā ģimenes locekļa laimīgo stāstu par to, kā astainis iejuties, cik čuru peļķītes saskaitītas, vai kāda grāmata nav "palasīta", cik gramu, bet varbūt veselu kilogramu prieka ir nācis klāt jauno saimnieku sirdīs. Par katru šādu vēstuli patversmē no sirds priecājas, jo darbinieki zina, ka katrs ķepainis ir pelnījis savu laimīgo stāstu, raksturo patversmes pārstāve Veronika Stāvause.

Mazliet atšķirīgs ir Vitas Barones, Mikijas un Spārkija nu jau tagad visu kopīgais laimīgais stāsts. Uz Valentīndienas sliekšņa Vitas mājās ienāca jau otrs dzīvnieks no patversmes – sunīte Mikija. Lai arī saimnieku pūrā jau bija divu gadu pieredze astaiņa Spārkija audzināšanā, otra suņa ienākšana mājā jaunajiem saimniekiem pavēra vēl neiepazītus horizontus suņu audzināšanā. Ikdienā priecīgais un draudzīgais Spārkijs, aizbraucis uz patversmi satikt savu topošo draudzeni, uzvedās labi, tomēr, Mikijai pārkāpjot pār viņa mājas slieksni, suņa uzskati par draudzību un dalīšanos sašķobījās.

Spārkijs ir kļuvis par Mikijas skolotāju.

Ik pēc dienas un dažreiz arī biežāk, interesējoties par Spārkija un Mikijas kopdzīvi, patversmes darbinieki saņēma ziņas, ka ikdiena nevedas tik raiti, kā bija iecerēts. Dienu pēc draudzenes ierašanās, lai izrādītu savu protestu, Spārkijs demonstratīvi izvēmās. Saprotot, ka saimnieki šo žestu nesaista ar protestu pret jauno iemītnieci, viņš mēģināja Mikijai arī iekost. Labi, ka saimnieki sākumā suņus divatā vien neatstāja un konkrētajā gadījumā mācēja iejaukties. Tad tika nolemts sadalīt mājas stāvus. Naktī un tad, kad saimnieku nav mājās, Spārkijs ir pirmā stāva valdnieks, savukārt Mikija apgūst trešo.

Dienām ejot, patversmes darbiniekus sasniedza ziņas, ka jau paliekot labāk, tik vien, kā ik pa laikam Spārkijs parūc, īpaši, kad tiek atvesti pārtikas maisi un nolikti uz grīdas. Dienas gāja, un arvien priecīgākas ziņas ienācās patversmes pasta kastītē: abi aktīvi spēlē bumbiņu; šorīt abi draugi kopā ar vīru skrēja krosu; Mikija bieži sabučo Spārkiju; pēc nedēļas jau guļ vienā gultā un maigojas.

Jau dodot prom Mikiju, patversmes darbinieki saimniekiem piekodinājuši, ka, ja rodas kādi sarežģījumi, lai nekautrējas vērsties patversmē. Tur saimniekiem ieteiks gan kinologu, gan, ja būs tāda situācija, labprāt pieņems Mikiju atpakaļ. Liels bija patversmes darbinieku prieks, saprotot, ka ģimene negrasās padoties pie pirmajiem sarežģījumiem – viņi ir saimnieki, kuri apzinās pieņemtā lēmuma nopietnību un nav gatavi padoties ne pie pirmajām, ne otrajām grūtībām. Vēl jo vairāk – jau teju no pirmās dienas Spārkijs, pašam to nemaz neapzinoties, ir kļuvis par Mikijas skolotāju. Viņa mācās no pieredzējušākā drauga iet blakus bez pavadas un ir sākusi labāk klausīt komandas. Viņa pirmo reizi mācījās kāpt pa kāpnēm, lēkt mašīnā, braukt ar auto, un Spārkijs ir lielisks skolotājs.

"Par pirmā suņa ienākšanu ģimenē domājām ilgi, jo sapratām, ka tā ir atbildība un pienākumi pret dzīvnieku. Tobrīd dzīvojām Prāgā, brīvdienās bijām atbraukuši uz Latviju un braucām uz patversmi skatīties. Ieraudzījām ģimenes locekli. Tagad, diviem gadiem paejot, sapratām, ka mums ir iespējas un vēlēšanās dot kvalitatīvu aprūpi un mīlestību vēl vienam mājas mīlulim," raksturo suņa saimniece Vita.

Pamestajiem suņiem ir tik skumīgas acis. Tikai tajā brīdī sapratu, cik daudz cilvēks var dod sunim un mainīt viņa dzīvi.

Vita Barone, Mikijas un Spārkija saimniece

"Arī Spārkijam ir jautrāk spēlēties ārā kopā. Tā sanāk, ka viens suns ir 8. marta svētku draugs un otra meitene ienāca uz Valentīndienas sliekšņa. Dabiski, suņi sadalīja saimniekus. Spārkijam Dāvis, un Mikija klausa mani. Atbraucot uz patversmi, izejot cauri suņu būdām, es nevarēju noticēt savām acīm, ka kādreiz Spārkijs arī bija te, ar tik skumīgām acīm. Pamestajiem suņiem ir tik skumīgas acis. Tikai tajā brīdī sapratu, cik daudz cilvēks var dod sunim un mainīt viņa dzīvi. Jo Spārkiju vairs nevar pazīt. Viņš jūtas tik lieliski savās mājās. Paies laiks un Mikija arī būs ļoti mainījusies. Jau tagad pēc nedēļas skatiens kļuvis laimīgāks. Un tik daudz vēl draudzīgu mirkļu kopā", stāsta Vita.

Patversmē savu cilvēku joprojām gaida Mikijas māsiņa – Nikija, kura arī savulaik kā kucēns tika atdota "labās rokās". Tikai brīdī, kad suņi nobadinātā stāvoklī kļuva par milzīgu traucēkli dzīvē, "labās rokas" piekrita līdzcilvēku pamudinājumam dzīvniekus nodot patversmē. Nikija ir divus gadus veca, jautra, sirsnīga un aktīva. Viņu droši var adoptēt ģimene, kurā aug mazi bērni.

suns suns

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit