Mīlulis ieklausās saimniekā jeb Kāpēc suņi mēdz pieliekt galvu  (1)

Suņu saimnieki noteikti būs ievērojuši gan mīluļa aizkustinošo skatienu, gan arī galvas pieliekšanu. Tas bieži vien atgādina jautājušu izteiksmi, it kā suns uz saimnieka teikto vēlētos atbildēt vai darīt zināmu savu nostāju.

Četrkājainie draugi, protams, saprot, ko viņam saka saimnieks, turklāt spēj izpildīt dažādas komandas. Tās suņi atpazīst gan pēc intonācijas, kādā saimnieki lūdz suni izpildīt komandu, gan arī pēc žestiem. Taču – kāpēc suņi pieliec galvu? Vai tas ir izskaidrojams? Vērsāmies pie kinologa Leona Markelova.

Jautāts, kāpēc suņi mēdz pieliekt galvu, kinologs stāsta, ka nepārprotama izskaidrojuma tam nav. Viņš pieļauj, ka galva tiek pieliekta nervu uzbudināuma rezultātā, "jo suns ieklausās, kādā intonācijā saimnieks runā". Markelovs skaidro, ka suns saprot un atpazīst saimnieka runasveidu, turklāt spēj noteikt, vai saimnieks ir uzraucies, mierīgs, varbūt pat dusmīgs.

Skaidrojot suņa izturēšanos, Markelovs to salīdzina ar cilvēkiem. "Kad mēs sarunas laikā sakrustojam rokas, tas nozīmē vienu, bet pirksta turēšana pie zoda nozīmē citu. Suņiem ir līdzīgi," tā Markelovs. Dzīvnieks tādā veidā var koncentrēties tam, ko saimnieks saka, un spēt atšifrēt to, kas no suņa tiek prasīts.

Taču galvas pieliekšana var neliecināt tikai par suņa uzmanību un ieklausīšanos saimniekā. Pie vainas var būt arī dažādas veselības problēmas, kuras saimniekam jāspēj noteikt un atpazīt. Ja dzīvnieks uzvedas neierasti, ieteicams vērsties pie veterinārārsta. Kinologs atceras kādu gadījumu savā pieredzē, kad 31 gadu vecs vilku suns bijis pilnībā akls, taču saimniekiem par to nebija ne jausmas. Tādos gadījumos suns var pieliekt galvu, lai labāk sadzirdētu vai saredzētu saimnieku, tāpēc arī šai šķietami nevainīgajai un mīlīgajai suņa darbībai būtu jāpievērš uzmanība. Kinologs atgādina, ka suņiem jātīra arī ausis, kas mēdz būt par iemeslu dažādiem iekaisumiem un slimībām.

Vai galvas pieliekšana var būt arī suņa vainas apziņas pazīme? Vainas izpausmes dažādos suņa vecumos ir atšķirīgas, skaidro Markelovs. Mazs kucēns, sajuties vainīgs, visdrīzāk pieslapinās grīdu vai pieglaudīs austiņas, bet pieaudzis suns, ja tiek audzināts ar vardarbību un fizisku iespaidošanu, visdrīzāk saknups un mēģinās ielīst kādā šaurā vietā. Reizēm suņi var neskatīties uz saimnieku un purniņu pavērst citā virzienā, ja dzīvnieks jūt, ka kaut ko ir izdarījis nepareizi.

Reizēm gan cilvēki uz suņa galvas pieliekšanu mēdz atbildēt, arī savu galvu pieliecot, tādējādi spēlējoties ar suni. Ja mīlulis vēl ir jauns, atraktīvs kucēns, šī spēle būs aizraujoša gan dzīvniekam, gan saimniekiem. Taču Markelovs uzskata, ka sunim ir interesanti noskaidrot, kas no šīs darbības tālāk izrietēs, jo viņš no saimnieka mācās un piefiksē žestus, kas norāda uz to vai citu darbību.

Portāls Dogtime.com vēsta, ka suņu galvu mēdz pieliekt, lai labāk uztvertu skaņas un saprastu, ko saka saimnieks, proti, mēģinātu atpazīt sunim zināmās skaņas, kā arī komandas. Tādā veidā suns spēj saprast, uz ko norāda saimnieka teiktais, un tā var būt, piemēram, pastaiga, barība, spēļu laiks. Tāpat tiek pieņemts, ka galvas pieliekšana ļauj sunim labāk redzēt un novērtēt situāciju ne vien audiāli, bet arī vizuāli.