Patversmes Friča veiksmes stāsts – jaunas mājas un cilvēka tuvums

Pirms sākam sarunu, Lienīte pastāsta – Fricis adoptēts tikai gandrīz mēnesi pēc Argo, ģimenes pirmā suņa, pazušanas. Iedomājoties, cik grūti ir stāstīt par pazudušo mīluli, saku Lienītei, ka viņa par Argo var nerunāt, ja tas ir par smagu. Taču atbildē dzirdu: "Tieši pretēji! Ja nu kāds viņu redz…"

Mūsu saruna ir gaiša un sirsnīga, Lienīte ne mirkli nezaudē gan optimismu Argo sakarā, gan aizrautību, stāstot par Frici.

Jaunākais ģimenes loceklis, aptuveni pusotru gadu vecais Fricis, tika adoptēts 17. janvārī, nepilnu mēnesi pēc Argo pazušanas 23. decembrī. Aptuveni desmit gadus vecais vilku sugas suns izskrējis no mājām Mārupes novadā, un saimnieki viņu visur izmeklējušies. "Ja viņam kādreiz tomēr izdevās izsprukt un viņš kaut kur aizmuka, Argo vienmēr atgriezās," atceras Lienīte. Viņa piebilst, ka aptuveni ap to pašu laiku, kad aizmucis Argo, pazudis arī vēl kāds suns, taču dzīvnieks jau atrasts miris… "Ir maza iespēja, ka Argo vēl varētu būt dzīvs," tā Lienīte.

Bija pagājis teju mēnesis, un Lienītes ģimene saprata, ka mājai tomēr ir vajadzīgs sargs. Protams, emocionāli esot bijis grūti, jo Argo bija daļa no Lienītes bērnības, taču ģimene apzinājās, ka pazudušais mīlulis var arī neatgriezties. Tāpēc visi devušies uz dzīvnieku patversmi "Ulubele", turklāt prātā visu laiku bijusi doma, ka ģimene tiešām brauc pēc suņa. Par to viņi pastāstījuši arī patversmes darbiniekiem, kuri laipni parādījuši tur mītošos suņus.

Jautāta, kā viņi izvēlējās tieši Frici, Lienīte stāsta – viņš pats skatījās virsū. Ģimene esot gājusi cauri suņu voljeriem, bet Fricis, vilka un laikas krustojums, uzreiz iepaticies. Patversmes darbinieki ļāvuši ģimenei suni nedaudz pastaidzināt. Sākumā viņš rāvies prom un skraidījis, taču patversmē stāstīja, ka tā suņi mēdz darīt. "Kad tika sniegā, to vajadzēja redzēt… Tā ir lieta, kas viņam patīk visvairāk. Viņš nira kā lapsa sniegā," smaida Lienīte. Suns arī skraidījis apkārt cilvēkiem, ap kuriem tinusies Friča pavada, tāpēc brīdī, kad suns pēkšņi sācis skriet, bijis pat grūti nostāvēt kājās. Tāpat mīlulis arī lecis virsū un mīļojies.

Par Friča dzīvesstāstu Lienīte neko daudz nezina, bet suņuks piedzīvojis arī nebaltas dienas. Viņš patversmē dzīvojis aptuveni gadu, pastāstījis kopējs Kristaps. Fricis atrasts iznīcis un ar vietām nogājušu spalvu, taču gada laikā dzīvnieciņš apkopts. Lienīte priecājas par atsaucīgo puisi, kas ģimenei laipni izklāstījis pieejamo informāciju par izvēlēto sunīti. Viņa atceras, ka patversmē Fricis esot bijis mīlēts suns, jo tad, kad dzīvnieks jau vests mājās, patversmes darbinieki iesaukušies: "Kā, Fricis brauc mājās?"

Kā vienu no pirmajiem grūtajiem brīžiem Lienīte min suņa pārvešanu mājās, jo Fricis sākotnēji negribējis labprātīgi kāpt mašīnā. Lai arī suns lēnām pienācis pie automašīnas, beigās viņu iekšā iecēluši divi patversmes darbinieki. Visu ceļu viņš pavadījis mierīgi, jo bagāžniekā ģimene jau laikus bija ieklājusi segu. Taču pie mājām gan suns vēl bijis bailīgs un turējies līdzās ģimenei. Lienīte stāsta – tētim ienācis prātā izvest suni nelielā pastaigā, lai iepazīstinātu ar apkārtni, bet Fricis ar visām četrām ķepām atspēries pret zemi un nav gribējis nekur iet. "Tad mēs zvanījām uz "Ulubeli" un jautājām, ko tas nozīmē, bet mums pastāstīja – sunim ir bail, ka viņu kāds aizvedīs prom," stāsta Lienīte.

Pirmo vakaru Lienītes tētis ar Frici pavadījis ārā. Fricis bijis uzticīgs jaunajiem saimniekiem, neatkāpies ne soli. Arī pa nakti izvēlējies gulēt pie mājas durvīm, kur tētis ieklājis salmus, lai gulēšana būtu siltāka. Lienīte pieļauj – sunim ir svarīgi būt tuvu cilvēkam. Taču pirmajās dienās Fricis iekšā mājās nav gājis. Tāpat tieši tētis ir tas, kuru suns uzticīgi pavada no mājām un sagaida pēc darba. "Ir jābūt vienam cilvēkam, kas ir viņa saimnieks un kuru viņš jebkurā gadījumā klausīs. Fricis par saimnieku atzina tēti," skaidro Lienīte. "Vienīgais cilvēks, uz ko viņš rej, ir opis, kaut arī viņš ir tas, kurš ved pārtiku mājās," viņa smejas.

Pārsteigumu sagādājuši arī Friča ēšanas paradumi. Sākumā ģimene Fricim piešķīrusi tādu pašu ēdiena porciju, kāda dota Argo, taču jaunais mājdzīvnieks visu apēdis ļoti ātri un prasījis vēl. Tas arī ticis darīts, taču nu jau ģimene seko līdzi tam, cik daudz Fricis apēd, lai nerastos veselības problēmas.

Jautāta, vai Fricis pa šo laiku pastrādājis arī kādu nedarbu, Lienīte smejas, ka suns ir atradis visu to, kas tētim bijis pazudis un par ko viņš pat neesot nojautis. Tāpat viņa salīdzina, ka Argo jau zināja, kur aug tēta sievas cītīgi iekoptās rozes, taču Fricis nu tās ir izracis. Arī daža laba manta ir sagrauzta, taču tas viss piederas pie lietas, smaida Lienīte. "Viņš jau vēl ir maziņš. Arī tas laiks, kopš viņš ir pie mums, ir pārāk mazs," viņa skaidro.

Ģimenes jaunākās meitenes ir piecus un astoņus gadus vecas. Pie Argo viņas jau bija pieradušas, tāpēc tad, kad suns aizmucis, meitenes bijušas ļoti bēdīgas. Arī patversmē mazā māsa Lienītei divas reizes pārjautājusi, vai sunīti tiešām vedīs mājās. "Bērnam ir vajadzīgs dzīvnieks, lai pieradinātu viņu pie atbildības un rūpēm," pārliecināta ir Lienīte.

Fricis pie meitenēm jau ir pieradis, lai arī vēl izturas piesardzīgi. Tā kā Fricis ir ļoti aktīvs un dzīvespriecīgs, reizēm var gadīties, ka meitenes nobīstas no tā, ka suns palecas vai grib ar ķepām uzlekt viņām virsū.

"Viņš cenšas paņemt maksimumu no cilvēka," raksturo Lienīte. Sunim patīk, ka viņu sabužina, samīļo, izrāda uzmanību. Tāpat Lienīte, kura parasti izvairās no suņiem, stāsta, ka Fricis viņai ir pieķēries, turklāt atpazīst viņas balsi. Kad Lienīte runā ar tēti pa telefonu, tētis ieslēdz skaļruni, un Fricis viņu pazīstot.

Kā Fricis ticis pie vārda? Izrādās, patversmē viņu sauca citādi – par Kriksi. "Paskatoties uz viņu, ir skaidrs – tas nav nekāds Kriksis!" smejas Lienīte. Turklāt viņa patversmē pārklausījās suņa vārdu, jo Kriksi sākotnēji sadzirdējusi kā Frici. Taču suns labi atsaucies uz šo vārdu, un ģimene arī pamanījusi, ka draugam dažās bildēs parādās tāda kā bārdiņa, radot vārda asociācijas ar dzejnieku Frici Bārdu.

Jautāta, kā mainījušās viņas domas par patversmes dzīvniekiem, Lienīte skaidro, ka sākumā bijušas bailes un neziņa – kā suns iejutīsies, ja vieta ir sveša? Turklāt arī neesot bijusi pieredze ar suni no patversmes. Lai gan paziņām bijuši mīluļi, kas adoptēti no patversmēm, par to līdz šim nekad neesot runāts. Taču Lienīte ļoti sirsnīgi un atzinīgi stāsta par "Ulubeles" kolektīvu, jo ģimene ieguvusi visu nepieciešamo informāciju, tostarp par to, ka suns ir potēts un čipēts.

Vai Argo bija čipēts? Lienīte atbild noraidoši. "Diemžēl nu jau vairs neko," viņa atbild, pieļaudama iespēju – ja suns būtu čipēts, varbūt tas palielinātu izredzes viņu atrast.

Kā mācība, ko ģimene ieguvusi Argo pazušanas sakarā, ir tā, ka tagad Fricim ir kaklasiksna ar viņa vārdu un ģimenes kontaktiem. Argo tāda siksniņa neesot bijusi, jo ģimenei pat prātā neienāca doma, ka viņš, no ielas reiz paņemtais sunītis, varētu aizmukt. "Es gribu domāt, ka viņš pie mums bija laimīgs," aizdomājas Lienīte.

Ir pagājuši nu jau divarpus mēneši, bet par Argo joprojām nav nekādu ziņu. Lienīte gan ik dienu dara to, ko iepriekš nekad nedarīja – viņa cītīgi seko līdzi sludinājumiem portālā Facebook, kur ziņots par atrastiem suņiem. "Kad sludinājumos redzu kādu līdzīgu suni, man rokas sāk trīcēt," stāsta Lienīte. Vienreiz viņa pamanījusi sludinājumu, kura apraksts atbildis Argo, arī fotogrāfijā redzamais dzīvnieks bijis precīzi kā viņas pazudušais mīlulis, taču, sazvanot atradēju, izrādījās, ka suns jau atradis saimniekus.

Lienīte pat sazinājusies ar kinologu, kas pastāstījis – pazudušam sunim vajadzētu atrast savas mājas. Tiesa, ja Argo savā ceļā ir sastapis vēl kādu suni, dzīvnieki var sākt klaiņot un uz mājām tiešām neatgriezties. Tāpat Lienīte pieļauj, ka janvāra sals varētu būt darījis savu… Turklāt decembris ir svētku salūtu laiks, tāpēc suns uguņošanas laikā varēja pēkšņi apjukt un nesaprast, uz kuru pusi ir mājas un kurp jādodas.

"Tā bija viena no laimīgākajām dienām manā un ģimenes mūžā, kad mēs paņēmām suni," priecājas Lienīte, taču viņa joprojām nezaudē ticību un cerību, ka Argo atradīsies. Viņa pat esot runājusi ar tēti un jautājusi, ko viņi darīs, ja Argo pēkšņi parādīsies. Tētis atbildējis: "Forši! Mums būs divi suņi!"