Mākslinieces iedvesmas avoti – divi draiski mīluļi, kuri attēloti arī gleznās  (2)

Mūsu sarunas ierakstā bieži dzirdami kaķa ņaudieni. Tas ir Džindžers. Izrādās, esmu ieradusies ciemos brīdī, kad kaķi parasti dodas āra pastaigā, tāpēc Džindžis, kā viņu mīļi dēvē saimnieki, uzstājīgi ņaud un regulāri vērš galvu uz durvju pusi. Otra kaķenīte Pūka gan nav tik neatlaidīga un runātīga, tāpēc, nedaudz pastaigājusi pa māju, uzlec uz augstā virtuves krēsla un apguļas. Abi mīluļi dzīvo pie mākslinieces Kristīnes un viņas vīra Rūdolfa, kuri, kā paši stāsta, bez kaķiem nevar iztikt.

Vispirms ģimenē ienācis rudais kaķis Džindžers. Kristīne stāsta, ka viņai blakus vienmēr bijis kāds kaķis, un arī Rūdolfam laukos dzīvo pat seši četrkājainie draugi. Tāpēc pāris ilgi nedomāja un devās uz dzīvnieku patversmi "Labās mājas", lai izvēlētos kādu mīluli. Kristīnei prātā visu laiku bijusi rudā krāsa, tāpēc mērķtiecīgi meklēts tieši tādas kažoka krāsas dzīvnieciņš.

Jautāta, vai patversmes darbinieki devuši vēl kādus norādījumus, saimnieki atbild – kaķis obligāti bija jākastrē. "Teica, ka zvanīs un pārbaudīs, un tā arī bija," tā Kristīne.

Džindžers savulaik pratis arī atvērt mājas durvis, karājoties to rokturī, tāpēc kaķa dēļ tas pavērsts vertikāli, nevis, kā ierasts, horizontāli. Mīlulis arī pieradināts pie pārvietošanās pavadā, kas gan izdevies tikai pēc vairākiem mēģinājumiem. Tāpat saimnieki ar kaķi devušies uz Kristīnes dzimto Jūrmalu. Viņi atceras – pie pašas jūras Džindžers bijis bailīgs, taču, ejot cauri mežam, viņš uzskrējis teju vai katrā priedē.

Doma par vēl vienu kaķīti abiem saimniekiem bijusi jau ilgi, jo viņi redzējuši, ar kādu skumju skatienu Džindžers abus pavada uz darbu. Tāpat kaķim nepatika, ja viņu atstāj vienu uz ilgu laiku. Lai gan tad, kad saimnieki devušies ceļojumā, Džindžers aizvests pie Kristīnes vecākiem uz Jūrmalu, kaķis ilgu laiku nevarējis pierast pie jaunās atrašanās vietas un tā, ka saimnieki viņu pametuši. Kad Kristīne zvanījusi vecākiem caur Skype, Džindžers saausījies un sācis saimnieci meklēt. Rūdolfs stāsta, ka Džindžis bijis ārkārtīgi priecīgs, kad viņi pārradušies no ceļojuma un atbraukuši pakaļ kaķim.

Un tad ģimenē ienāca mēnesi vecā Pūka. Džindžers bija aptuveni gadu vecs un uzskatīja sevi par mājas galveno, taču pēkšņi no viņa ēdiena trauciņiem ēda un saimnieku uzmanību piesaistīja vēl viens kaķis. Arī šeit Kristīne un Rūdolfs piemin Džindžera skatienu, kurš visprecīzāk izteica kaķa neapmierinātību par jaunpienācēju.

Jautāti, kā Džindžers uztver Pūku, saimnieki atbild – viņi uzvedas kā brālis un māsa. Gan draudzējas, gan ķīvējas un kaujas, bet Pūka Džindžeru uztver kā lielo brāli un paraugu. "Kad viens sāk kaut ko darīt, otram arī uzreiz vajag," smejas Kristīne. Vai Pūka neapvainojas, ka Džindžers pret viņu reizēm nejauki izturas? Māksliniece pieļauj – Pūka domā, ka galvenais ir Džindžers un ka tā vienkārši ir jābūt.

Abi saimnieki ir pārliecināti, ka arī pilsētas kaķim nepieciešams svaigs gaiss un pastaigas ārā, tāpēc priecājas, ka viņu kaķiem ir iespējams doties ārpus mājām. Abiem kaķiem tiek apliktas siksniņas ar saimnieku kontaktinformāciju, kas noderēs gadījumā, ja kaķi kaut kur noklīdīs. Kristīne stāsta – kaķi vienmēr atnāk mājās. Vienreiz Pūka gan esot ārā pavadījusi teju visu dienu, un Kristīne viņu spējusi sasaukt tikai divos naktī, kaut arī pašai nākamajā dienā bija jāceļas uz darbu. "Es nevarētu aiziet gulēt, ja kaķis nebūtu mājās," tā māksliniece.

Savukārt Džindžers ir pretstats Pūkai. Ja kaķenīte visu dienu var nerādīties mājās, Džindžis reizēm atrādās ik pa pusstundai un te prasās iekšā mājā, te atkal ārā. Jautāta, vai abi kaķi iet pastaigā kopā, Kristīne atbild, ka skats ir smieklīgs – abi no mājas iziet kopā. Taču par to, kur tieši viņi staigā, saimniece nezina. Netālu no mājām ir lauks ar dadžiem, un gandrīz vienmēr augi ir salipuši dzīvnieku kažokā. Tādā veidā saimnieki var noteikt, kur kaķi pa dienu bijuši. Rūdolfs stāsta, ka Džindžeram īpaši patīk sēdēt ķiršu kokā un vērot putnus.

Lai arī abi joprojām reaģē uz putniem aiz loga, paši vēl nevienu nav noķēruši un atnesuši uz mājām. Kristīne stāsta, ka Džindžers mēdz atnest kādu vārnas spalvu. Tās viņa sakrājusi un ievietojusi burciņā, taču rudais kaķis allaž tās izmētājis pa māju.

Skaidrojot ēdiena paradumus, abi saimnieki smejas – Džindžeram sākumā bijis pārsteigums, ka kāds visu izēd no viņa trauciņiem. "Kad Džindžers bija viens, viņš vienmēr sev kaut ko atstāja trauciņā un zināja, ka viņam ēdiens vēl ir palicis. Taču tad nāca Pūka un visu izēda," smaida Kristīne. Džindžers Pūku pat esot pavilcis malā, kad kaķenīte ēda no kopējiem trauciņiem. Pūka no abiem kaķiem esot nekārtīgākā, jo sausā barība vienmēr ir izmētāta ap trauciņu. Rūdolfs piebilst: "Džindžers krējumu ēd no viena stūrīša, bet Pūka ēd no vidus." Tāpat Pūka mēdz neparastā veidā ēst gaļu – viņa katru gabalu paņem ķepā un ēd no tās.

Lai arī Džindžers sākumā kāpis mazajai kaķenītei uz galvas, tieši Pūka visbiežāk ir tā, kura izaicina rudo kaķi. "Pūka pati uzprasās, bet arī sit pretī," raksturo Rūdolfs. Arī nedarbus abi parasti dara reizē, piemēram, nogāž kādu puķu podu un zemi kārtīgi izmīca pa grīdu vai sagrauž pīto grozu. Taču saimnieki min arī kādu piemēru, kad paši kaķi savā starpā noskaidro vainīgo. Vienreiz smiltis no kastītes bija izbārstītas, un saimnieki kaķiem parādījuši, kas izdarīts. Taču vēlāk novērojuši – Džindžers sit Pūku, kura, acīmredzot, bija pie vainas.

Arī uz spēlēm abi kaķi ir naski. Kristīne stāsta, ka viņiem vislabāk patīk dažādas mednieku spēles, kad, piemēram, zem segas tiek kustināts kāds objekts un kaķi tam lec virsū. Tāpat iecienīta ir cenšanās noķert sarkano lāzera punktiņu, taču Kristīne piebilst – uz punktiņu pārsvarā reaģē Pūka. Džindžeram labāk patīk, ja ar lāzerīti tiek spīdināta zivtiņa. "Kad vakaros es ar viņu nepaspēlējos, Džindžers sēž un skatās uz mani," saka Kristīne. Abi kaķi jau zina, ka ik vakaru viņus sagaida spēļu laiks, taču pirms tam viņi pāris stundas nosnaužas.

Kaķi ir arī greizsirdīgi viens uz otru. Ja saimnieki samīļo Džindžeru, Pūka mēdz uzlekt un iekosties runča astē. Savukārt, ja Džindžers kaut ko nav dabūjis no saimniekiem, par to viņš atriebjas Pūkai.

Tā kā Kristīne ir māksliniece, jautāju, vai viņa ir uzgleznojusi arī kādu no kaķiem. Atbilde ir apstiprinoša. "Gleznā bija stilizēts Džindžers un Pūka, viņu uzzīmēju ar kājām gaisā," paskaidro Kristīne. Glezna ievietota portālā Startupart.lv, kur tā jau veiksmīgi pārdota. Savukārt vēl kādāgleznā attēlotais kaķis izskatās ļoti līdzīgs Pūkai, taču Kristīne stāsta, ka patiesībā tur savienotas abas viņas mīluļu īpašības – pelēkais kažoks ir no Pūkas, savukārt ierosme oranžajām acīm radusies no rudā Džindžera.

Saimnieki uzsver, ka nepieciešams kaķus potēt, īpaši tad, ja dzīvnieki laiku pavada ārā. Kamēr Pūka nebija potēta, Džindžers vakaros staigāja pa āru, bet Pūka saslima. Saimnieki stāsta, ka viņa trīs dienas pavadīja pie sistēmas veterinārajā klīnikā, tāpēc pieļauj, ka kāda slimība varēja būt ienesta no āras līdz ar Džindžeru.

"Viss ir iespējams," jautāti, kā abi kaķi pierada viens pie otra, atbild viņu saimnieki. "Nevar paņemt kaķus un atstāt novārtā, nepievērst viņiem nekādu uzmanību. Tās taču ir dzīvas būtnes ar sirdi un dvēseli. Kaķi ir ļoti gudri dzīvnieki, kuri visu saprot un jūt, kad cilvēkam ir slikti," stāsta Kristīne. Kaķi un cilvēki saprotas no pusvārda. "Vismaz mūsu ģimenē tā ir," smaida Kristīne, piebilstot – saimnieki un kaķi saprotas gan ar skatienu, gan sīkām frāzēm.