Bezbailīgais Haris, kurš noļukušo ausu dēļ vairs nepiedalās suņu izstādēs  (3)

Kristīnes ģimene uzņemties rūpes par jaunu mājdzīvnieku nemaz nebija plānojusi. Piedāvājums no tēta paziņas nācis negaidīti. "Atbrauciet, paskatieties!" skanējis viņas aicinājums. Ģimene aizbraukusi uz audzētavu, kur dzīvojuši aptuveni mēnesi vecie garspalvainie vācu aitu suņi. "Lielākais spalvu kamoliņš pat neatkāpās no mums. Viņš bija tik mierīgs," atceras Kristīne. Nu jau gandrīz piecus gadus viņas ģimenē dzīvo tas pats spalvu kamoliņš, kas nu jau izaudzis par lielu suni vārdā Harišs Fridburg.

"Vajadzēja, lai vārds sākas ar burtu "H"," stāsta Kristīne. Arī pārējiem metiena kucēniem vārds sākas ar šo burtu, turklāt visiem otrais vārds ir Fridburg, kas dots par godu mātei Frīdai. Atminoties, kā suņuks tika izvēlēts, Kristīne skaidro, ka sākotnēji viņas tētis bijis noraizējies, ka suns ir tik mierīgs. "Mums ir sava māja un liela teritorija, tāpēc gribas suni, ko cilvēki respektē un ar kuru jūtamies drošībā," viņa pamato. Taču par Hari, kā viņa mīļvārdiņā sauc savu mājdzīvnieku, uzreiz bijis skaidrs – tas ir viņu ģimenes suns.

Ģimene suņa nelaimi ātri pamanīja un novērsa, taču ausis jau bija tik ļoti traumētas, ka tā arī līdz šim brīdim nav uzcēlušās. "Viņam ausu dēļ ir mīlīgs, nevis dusmīgs skats," smaida Kristīne. Viņa piebilst, ka tagad suņa ausis prasa īpašas rūpes, jo ir šķības un regulāri jātīra, ko suns pats nevar izdarīt.

Kristīne ir novērojusi, ka daudzi cilvēki un pat suņu saimnieki nezina, kā uzvesties dažādās situācijās. Tāpēc viņa atzinīgi stāsta par suņu skolu, kurā gājusi ar Hari un kurā ar treneri apspriedusi, kā rīkoties ja, piemēram, pastaigas laikā satiekas liels suns ar mazu. Viņa uzskata – suņu skolā būtu vērtīgi paviesoties arī tiem saimniekiem, kuriem ir mazs sunītis. Tāpat Haris skoliņā iemācījies pamatkomandas – sēdēt, gulēt, dot ķepu un iet uz vietu. Taču, kā jau vilku suns, viņš ir ietiepīgs un reizēm izliekas, ka neko vairs nemāk, par ko Kristīne pasmaida.

"Galvenais, lai mājās ir tētis," pasmaida Kristīne, piebilstot – Haris par ģimenes dievu uzskata tēti. Taču sunim ir svarīgi, lai mājās ir visi četri ģimenes locekļi – mamma, tētis, Kristīne un viņas māsa. "Viņam ir sava shēma – ja no mājas iznāk trīs cilvēki, tātad ceturtais ir iekšā. Viņš aizskrien uz mājas ārlogiem un paskatās, vai mājā kāds sēž, un tad paliek gulēt pie mājas durvīm," viņa paskaidro. Taču tad, ja prom dodas visa četrotne, suns nemierīgi dīdās ap mašīnu.

Mājā suns gan daudz neuzturas, jo, tā kā Harim ir gara spalva un mājas pirmais stāvs aprīkots ar silto grīdu, viņam ir ļoti karsti. Taču vēlme pēc cilvēka tuvuma un kompānijas mēdz būt tik liela, ka suns tomēr "iesprūk mājās un tur arī paliek, skatīdamies ar tādām acīm, ka tu, pat gribēdams, nevari viņu izlikt ārā". Haris gan ir āra suns, un tur ļoti labi jūtas. Sunim izbūvēta arī īpaša būda ar divām istabām.

Jautāta par nedarbiem, ko Haris pastrādājis, Kristīne uzreiz saka – suns pārsvarā izdara muļķības, jo ne no kā nebaidās. Viņš ir gan pagrūdis savu ķepu zem traktora, gan mēģinājis uzbrukt zāģiem, ko darbinājis tētis. "Viņš pat nebaidās no mašīnām, kuras brauc viņam virsū," tā Kristīne, piebilstot, ka tas ir biedējoši, jo ģimenes māja atrodas netālu no autoceļa.

"Nav nedarbu, ir pārgalvības," smaida Hara saimniece. Protams, bērnībā suns skaudri iemācījis, ka neko nedrīkst atstāt uz grīdas. "Kā man sāpēja sirds, kad viņš sagrauza manas labākās balles kurpes, kurās bija ērti!" atceras Kristīne. "Suns ieved savu kārtību un noteikumus."

Suns spēji pierausies kājās un smilkstēdams ieskrējis Gaujā. "Mēs viņu vilkām ārā, taču Haris nevarēja pakustēties. Tētim tikko bija veikta operācija, un viņš nevarēja nest smagumus," stāsta Kristīne. Tētis aizskrējis uz mašīnu pēc segas, kamēr Kristīne ar mammu turējusi suni, lai viņš neieslīd Gaujā. Suns aiznests uz mašīnu un nogādāts veterinārajā klīnika. "Viņam ārkārtīgi paveicās," atminas Kristīne. Sunim bija izbīdīts celis, ko ārsti klīnikā iecēluši vietā. "Viņš reizēm mēdz pieklibot, jo celis iesāpas. Bet nekas nopietns nebija, un actiņām arī viss bija kārtībā," tā Hara saimniece.

Taču Haris nav tikai bezbailīgs pārgalvis. Kristīne atceras arī kādu īpaši sirsnīgu gadījumu. Viņi mājās palikuši divatā, Kristīne skatījusies kādu skumīgu filmu, bet Haris sēdējis blakus. "Es paskatījos uz Hari, viņš paskatījās uz mani un ierušinājās man klēpī, iebāžot galvu padusē. Likās, ka viņš mani samīļo," smaida Kristīne. Viņa piebilst, ka Haris uztver cilvēku emocijas, tāpēc ikreiz, kad kāds ir dusmīgs vai skumīgs, cenšas uzlabot omu. Mīlulis cenšas ielīst klēpī, pabāzt galvu zem kājām, rokām vai padusē, vai arī, protams, laiza seju. "Dažkārt šķiet, ka viņš nezina, kā vien vairāk uzlīst virsū," smejas Kristīne. Citreiz, lai uzlabotu cilvēkam omu un pats papriecātos, Haris mēdz atnest un cilvēkam priekšā nolikt kādu mantu. "Tad viņš izliekas, ka neskatās, lai varu paņemt un aizmest viņam to, lai gan parastos apstākļos viņš savas mantas tik viegli neatdod," stāsta saimniece.

Hara saimniece atceras vēl kādu gadījumu, kad suns aizdomīgi bieži paviesojies lielajā istabā, taču tad atgriezies . "Viņš parasti tā nedara. Izrādās – tur bija liels trauks ar šokolādes konfektēm spīdīgajos, čaukstošajos papīrīšos," stāsta Kristīne. Šokolāde sunim, protams, netiek dota. Kad Kristīne devusies pie Hara, viņam mutē vēl bijusi viena konfekte, ko saimniece atpazinusi pēc spīdīgā papīrīša. "Kas to lai zina, cik konfektes viņš jau bija apēdis," viņa smejas. Līdzīgs gadījums bijis arī nesen Ziemassvētkos, kad uz galda bijušas piparkūkas. Arī tās Haris godprātīgi čiepis pa vienai, nemanāmi piezogoties pie galda. "Viņš nepaņem visas uzreiz, viņš paņem pa vienai. Uz ēdienu viņš ir diezgan zaglīgs," smaidot stāsta Kristīne.

Saku Kristīnei – Hara pārgalvības un nokareno ausu dēļ viņiem beigusies izstāžu karjera. Atbildē dzirdu, ka piedalīšanās izstādēs bija interesanta pieredze, taču Kristīne nedomā, ka to būtu darījuši arī turpmāk. Pirms izstādēm viņiem nekas par to neesot bijis zināms. "Saķemmējām un aizbraucām! Pirmajā reizē nezinājām, kā tas notiek," atceras Kristīne. Viņa pieļauj, ka lieliem suņiem ir nepieciešama vēl rūpīgāka pieeja, jāseko līdzi visiem suņa parametriem, jābūt barošanas ritmam.

Pūkainais Haris, protams, ir mājas sargs, par ko Kristīne priecājas. "Jūtos drošāk," viņa piebilst. Agrāk pie mājām mēdza piestāt svešinieki un lūgt palīdzību, manīti arī pakalpojumu reklamētāji. "Tagad neviens vairs nenāk," skaidro Kristīne. Daudzi cilvēki tomēr no suņa ar nokarenajām ausīm baidās.