Fantastiskas siltumnīcas pārvērtības – radošā stikla pils Valmieras pusē  (3)

Radošās pajumtes saimnieks stāsta, ka siltumnīca nākusi mantojumā no iepriekšējiem saimniekiem, kad Pauls kopā ar mammu, trīs māsām un brāli pārvākušies no Rīgas uz lauku mājām. Zināms, ka padomju laikos te bijusi iespaidīga puķu audzētava, taču viss, kas palika pāri, bija siltumnīcas metāla karkass un sānu logi. Izrādās, viens siltumnīcas gals kādreiz pat dedzis, un jumts arī kādu laiku nav bijis. Iepazīšanas ar siltumnīcu nudien nebija tā patīkamākā – iekšā auga nezāles, kuras vēlāk vectēvs uzraka, un to vietā iestādīja zemenes, bet citā malā sastādīja arī vīnogas. Kad vectēvs nomira, siltumnīca lēnām atkal aizauga.

Siltumnīcas iznīkšanas laikā ģimenes jaunieši bija beiguši vidusskolu un aizvien biežāk domājuši par kādas kultūras un izklaides vietas izveidi, jo lielajā ģimenē visiem esot līdzīgas intereses. Pauls stāsta, ka mamma rīkojusi alternatīvās mūzikas koncertus "Kopija" vietējā jauniešu centrā, kultūras namā un pašu pļavā, divas māsas mācījās teātra klasēs un aizrāvās ar skatuves mākslu, un arī pats iecienījis dažādus kultūras pasākumus. Visi esot likuši gudros prātus kopā un domājuši, ko un kā darīt lietas labā. Par liktenīgo pavērsienu Pauls stāsts: ''Nejauši pamanīju, kā vectēvs centies stutēt logu rāmjus siltumnīcā, lai tie nekrīt laukā un kā viņa stādītās vīnogas skaisti apvijušās ap veco siltumnīcas karkasu. Tanī brīdī arī apzinājos, ka nav vērts ieguldīt kaut kur citur, ja pašiem ir siltumnīca, kas tā vien gaida palīdzīgas rokas.''

Pēc lēmuma pieņemšanas, atjaunot siltumnīcu, Pauls esot ar zīmuli uz lielas lapas zīmējis telpas plānu ar skatuvi, galdiņiem, bāru un daudz augiem. ''Parādīju ģimenei un visiem ideja iepatikās. Izdomāju, ka daļu jumta taisīsim no lubiņām, daļu caurspīdīgu, lai pietiktu gaismas augiem, bet lai nebūtu tik karsts kā siltumnīcā. Dēļu grīda būtu ļoti dārga 250 kvadrātmetru telpai, tāpēc, mamma, būdama podniece, ierosināja taisīt māla klonu. Kopā ar brāli esot rakuši laukā nezāles un melnzemi, ar ķerru veduši smilti un mālu, visu maisījuši, blietējuši un tad apstrādājuši ar lineļļu. Uztaisījām skatuvi, pārkrāsojām logu rāmjus, iestiklojām trūkstošās rūtis. Draugi un paziņas saziedoja tukšas pudeles, no kurām uzmūrēju bāra leti, aiz kuras uztaisījām nelielu pagrabiņu un ievilkām ūdeni. Ievilkām elektrību, gaismas un sataisījām lampiņu virtenes,'' darba procesu atstāsta saimnieks.

Attiecībā uz materiāliem, esot izmantots tas, kas bija pieejams. Ko varējām atrast mājās, to izmantojām, daudzi esot arī atdāvinājuši noderīgas lietas, piemēram, vecus logu rāmjus, durvis un skapjus. Pauls nekautrējoties atzīst, ka devies pat uz atkritumu pieņemšanas vietu, kur varēja atrast ne vienu vien pērli. Tur darbiniece stāstījusi, ka cilvēki bez vecām mēbelēm izmetuši pat ērģeles! No šejienes uz Siltumnīcu atceļojušas dažas lustras. Savukārt kāda zirgaudzētava un vietējās Valmieras kultūras un izklaides vietas atdāvājušas divas krāsnis, krēslus un dīvānus, tāpēc var pat teikt, ka Siltumnīca ir vieta, kur lietas atdzimst no jauna.

Vaicāts, vai mājinieki nav skumuši par to, ka siltumnīca augiem vairs nav, Pauls ''nedarbu'' attaisnojis ar atsevišķas siltumnīcas izveidi mammai, kur aug tomāti un garšaugi, tā kā ģimene nav apdalīta arī ar klasiskas izpratnes siltumnīcu.

Gan jau ne vienam vien radies tāds pats jautājums kā man – cik komfortabli ir uzturēties siltumnīcā? Vai vasarā šeit nav kā akvārijā? Saimnieks stāsta, ka patīkamus apstākļus siltumnīcā vasarā nodrošina vīnogulāji un citi augi, jo tie absorbē saules starus un zem to zariem veidojas paēna, toties vakarā pa dienu uzkrātais siltums uztur telpu siltāku. Taču sezona Siltumnīcā ir no maija līdz novembrim, lai gan, ar krāsns kurināšanu, draugu lokā šeit sagaidīts arī Jaunais gads.
''Cilvēki šeit nonākot parasti ir patīkami pārsteigti, varbūt kādam nepatīk, ka jāiet uz sauso tualeti vai ka kurpēm papēži grimst zālienā, bet šeit ir lauki un ir neiespējami izdabāt visu vēlmēm, turklāt lielākoties atsauksmes ir ļoti pozitīvas,'' par viesu atsauksmēm stāsta Pauls.

Jau no pirmās dienas Siltumnīca tika atjaunota un veidota kā kultūras baudīšanas vieta, tāpēc primāri šeit notiek dažādi koncerti, turklāt ne tikai ar vietējiem māksliniekiem, bet arī ārzemju mūziķiem. Tāpat šeit ik pa laikam tiek rīkotas kino lektorijas, plenēri, izstādes, talkas, filozofisku sarunu un dzejas vakari, sporta spēles.

Vienu brīdi par šo vietu sākuši interesēties kāzu organizatori, un gana daudz šeit bijuši arī šie skaistie dzīves notikumi. No skaļiem pasākumiem kāzas ir vienīgais, kam saimnieki nepretojas, vienkāršas ballītes te gan nenotiek, jo saimniekiem tomēr gribas saglabāt to tīro sajūtu par šo vietu.

Vaicājot saimniekam, kādas vēl idejas gribētos realizēt vai ko plānots šeit paveikt, sāņēmām atbildi, ka priekšā esot gana daudz pavasara darbi. ''Šis un tas ir jāuzlabo. Katru ziemu cenšos kaut ko pamainīt, lai acis nepierastu un neapniktu pašam. Taisu galdus un krēslus, stādu un pēc tam skatos, kas tur iznācis. Maz ko saprotu no dārzniecības, bet ir interesanti.'' Pauls lepni stāsta, ka viena no māsām iemīlējusi pavārmākslu un nu strādā pie tā, lai Siltumnīcā atvērtu restorānu. Tad nu gribētos novēlēt ne tikai vēlmju piepildījumu, bet arī jaunas idejas un pozitīvus izaicinājumus Siltumnīcas saimniekiem!