Vienīgā pašmāju šķirne – retais Latvijas dzinējsuns, kas radīts medībām

Pirmās ziņas par Latvijas dzinējsuni meklējamas Kurzemē, kur 17. gadsimta laikā hercogs Jēkabs Ketlers izveidojis savu šķirni, kas sākotnēji nosaukta pēc rašanās vietas – par Kurzemes dzinējsuni. Lai arī konkrēti nav skaidrs, kā tieši šie suņi radušies, tiek pieļauts, ka krustošana notikusi starp Lucernas dzinējsuni, angļu dzinējsuni un Sv. Hūberta dzinējsuni.

Kurzemes dzinējsuns līdz Pirmajam pasaules karam bija ļoti populāra un izplatīta suņu šķirne, taču kara gados tā nekontrolēti sapārojās ar citu šķirņu suņiem. Taču entuziasti bija apmņēmības pilni šķirni atjaunot, tāpēc tika apzināti visi Kurzemes tipa dzinējsuņi, no tiem atlasīti tie, kuri bija vistuvāk šķirnes standartam, un pavairoti.

1969. gadā Vissavienības šķirnes medību suņu izstādē prezentēta vienādu suņu grupa, 1970. gadā šķirne uzrādīta PSRS Kinoloģiskās padomes komisijai, taču gadu vēlāk, 1971. gadā, apstiprināta šķirne, kura nosaukta par Latvijas dzinējsuni.

Īpašas šķirnes pazīmes ir īss, melns kažoks ar brūnām iezīmēm, āda ir bez krokām, garas, ovālas ausis, priekšpleci ir augstāki par muguras līniju, bet viduklis ir nedaudz izliekts. Sunim nav pavilnas, kas nozīmē, ka ziemā viņam būs auksti. Plašāk par pazīmēm lasi šeit.