No Noasa šķirsta līdz nodedzinātai pilsētai: desmit senākās kaķu šķirnes  (1)

Gan leģendām apvītas, gan vēsturiskiem dokumentiem pierādāmas ir dažādas senas kaķu šķirnes. Viens no kaķiem, iespējams, nodedzinājis kādu pilsētu Japānā, taču cits kā pēdējais dzīvnieks uzņemts Noasa šķirstā.

Piedāvājam portāla Cattime.com un Temzinas Pinkerelas grāmatas "Kaķa grācija. Ilustrētā vēsture" apkopoto informāciju par senām kaķu šķirnēm, to vēsturi, pazīmēm un raksturojumiem.

Senos zīmējumos Ēģiptes mau attēloti jau ap 1900. gadu pirms mūsu ēras. Zināms, ka ēģiptiešu kultūrā kaķim bija liela nozīme, un tiek pieļauts, ka kaķis simbolizēja gan auglību, gan varenumu, jo zīmējumos bieži attēlots blakus sievietēm. Tāpat zīmējumi liecina, ka kaķu veidolā iemiesojies kāds no ēģiptiešu dieviem, piemēram, Ra, rādot savu spēku pār citām būtnēm.

Jāpiebilst, ka arī šķirnes nosaukumā jau ir ietverts vārds "kaķis", jo tieši tāda nozīme rodas, tulkojot ēģiptiešu vārdu "mau".

Tāpat kaķi attēloti arī citos mākslas darbos, piemēram, sengrieķu vāzēs, kas apskatāmas Britu muzejā Londonā.

Plašāku popularitāti Ēģiptes mau guvuši tuvējās zemēs, piemēram, Francijā un Itālijā. Abu pasaules karu ietekmē šķirne tika īpaši apdraudēta, tāpēc tās saglabāšanā liela loma ir atsevišķiem cilvēkiem. Kā būtisks pavērsiens Ēģiptes mau izplatības saglabāšanā un veicināšanā tiek minēta krievu kņaziene Natālija Trubeckaja, kura bija emigrācijā un dzīvoja Itālijā, tur pārvedot arī šos kaķus.

Tālāk kaķi kopā ar saimnieci emigrējuši uz ASV, kur pavairoti. Vēlākos gados kaķi uz citām valstīm pārvesti arī no Indijas, līdz ar to šķirnes kaķi manāmi daudzviet pasaulē.

Ēģiptes mau šķirnes pārstāvji ir graciozi, atlētiski, kā arī ļoti rotaļīgi dzīvnieki. Lai arī viņi sākotnēji ir ļoti piesardzīgi pret svešiniekiem, saviem saimniekiem kaķi ir uzticīgi.

Plašāk par Ēģiptes mau šķirnes kaķiem lasiet šeit.

Valda uzskats, ka Turcijas Vana kaķi attīstījās pēc pirmā gadu tūkstoša mūsu ērā, kad tie nonākuši arī Anglijā. Tiesa, šī šķirne visizplatītākā vienmēr bijusi tieši Turcijā. 20. gadsimta otrā puse Turcijas Vana kaķu izplatībā nāca kā pavērsiens – šķirne, kas, laikam ejot, bija teju izzudusi no pasaules, septiņdesmito gadu laikā pēkšņi kļuva populāra ASV.

Tipiskākā Turcijas Vana kaķu kažoka krāsa ir balta ar brūnu iekrāsojumu. Šie mīluļi tiek raksturoti kā ļoti aktīvi un draiski. Tāpat viņiem nav svešs ūdens, jo šīs šķirnes pārstāvjiem, pretēji citiem kaķiem, patīk ūdens un peldes.

Plašāk par Turcijas Vana šķirnes kaķiem lasiet šeit.

Šķirnes vēsture ir leģendām apvīta. Viena pat vēsta, ka mankss ir pēdējais dzīvnieks, ko savā šķirstā paspējis ienest Noass, turklāt viņš kaķa asti esot iespiedis burā. Tāpat tiek pieņemts, ka kaķus uz Menas salu vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras atveduši feniķiešu tirgotāji.

Taču pārbaudīta versija liecina, ka kaķi dzimuši, kaķiem krustojoties savā starpā. Tā kā sala ir maza, kaķi atkal un atkal krustojušies.

Tāpat manksus salīdzina ar britu īsspalvainajiem kaķiem, jo abiem mīluļiem ir līdzīga, proti, apaļa galvas forma un miesasbūve.

18. gadsimta pirmajā pusē manksi minēti arī publikācijās, kur tos aprakstījuši vēsturnieki. Ap to laiku kaķi ieceļojuši arī ASV.

Kaķi tiek raksturoti kā flegmatiski, tāpēc labi saprotas gan ar bērniem, gan citiem dzīvniekiem. Tie labprāt spēlējas un mēdz pat īpaši noslēpt savas rotaļlietas. Manksiem ir ļoti attīstītas pakaļķepas, tāpēc viņi tiek uzskatīti kā vieni no labākajiem lēcējiem.

Būtiska pazīme, kas kaķus atšķir no citiem sugas brāļiem, ir aste – manksiem tā var nebūt, taču daudzos gadījumos astīte ir ļoti īsa.

Plašāk par manksa šķirnes kaķiem lasiet šeit.

Pielāgojoties Norvēģijas bargajiem laikapstākļiem, kaķiem izveidojies biezs kažoks un diezgan gara spalva. Arī kaķa pēdas klāj apmatojums, kas mīluļa ķepas pasargā no aukstuma.

Rakstos kaķis minēts 15. gadsimta dāņu garīdznieka Pēdera Klausena Frissa darbos, kurš rakstījis par trīs veidu lūšiem – vilku, lapsu un kaķu lūsi. Tiek pieļauts, ka tieši ar kaķu lūsi toreiz tika saprasts Norvēģijas meža kaķis.

Lai arī šķirnes pārstāvji manīti diezgan sen, šķirnes oficiāla atzīšana notikusi vien pagājušajā gadsimtā. Bija nepieciešams ilgs laiks, turklāt arī karš ietekmēja Norvēģijas meža kaķu izplatību, tāpēc pie oficiāla šķirnes nosaukuma "Norsk Skogkatt" un atzinuma kaķis tika tikai 1972. gadā.

Pašlaik kaķi ir manīti daudzviet pasaulē, ne tikai Norvēģijā.

Norvēģijas meža kaķis ir aktīvs, draiskulīgs, turklāt teju vienmēr ir labā omā. Saimniekus mēdz piesaistīt kaķu izteiksmīgais kažoks, kā arī ausis ar zīmīgo apmatojumu. Kaķis labi pielāgojas dažādām situācijām, turklāt ir ļoti uzticīgs savam saimniekam.

19. gadsimta beigās šķirne no Krievijas ieceļojusi arī Eiropā, turklāt izrādīta arī izstādē Londonā. Taču 20. gadsimta otrajā pusē Krievijā šķirni nolemts saglabāt un pavairot. Ar laiku kaķi ievesti arī ASV un citviet Eiropā.

Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Krievijā radušās vairākas Sibīrijas kaķu audzētavas, tādējādi gan saglabājot šķirni un pavairojot, gan arī piedāvājot interesentiem ārvalstīs un padarot pieejamu arī visā pasaulē.

Tāpat Sibīrijas kaķi labprāt uzturas ūdens tuvumā, pat ja tā būs tikai tekoša ūdens strūkla pa atvērtu krānu. Kaķi tiek raksturoti kā gudri un neatlaidīgi, kas saimniekam var šķist pārāk nopietna kombinācija, jo tas nozīmē to, ka kaķis turpinās censties sasniegt jebkuru mērķi.

Kaķa kažoks ir garš un biezs, bet pats kaķis ir atlētisks un spēcīgs.

Plašāk par Sibīrijas šķirnes kaķiem lasiet šeit.

Britu īsspalvaino kaķu sakarā bieži tiek minēts Harisona Veira vārds, kurš 19. gadsimta beigās bija viens no tiem, kas izlēma sarīkot kaķu izstādi Londonā. Tās mērķis bija popularizēt šķirnes kaķus, kā arī iepazīstināt ar to daudzveidību.

Tiesa, arī šo kaķu šķirni, līdzīgi kā citas, būtiski ietekmēja pasaules kari, tāpēc nolemts pat palikušos kaķus pārot ar Persijas kaķiem, lai kaut nedaudz saglabātu šķirnes pazīmes. Persijas kaķa gēni gan noteica, nedaudz garāku kažoku, kam iebilda kaķu asociācijas, tāpēc īsspalvainais kaķis pārots ar citām šķirnēm. Tas gan radīja pavisam svešādas pazīmes kaķos, tāpēc nolemts par labu turpmākai pārošanai ar Persijas kaķi.

Izteiksmīgs kažoks, apaļīga galva un spēcīgs ķermenis raksturo britu īsspalvaino kaķi. Kā raksturīgākā un visbiežāk sastopamā kažoka krāsa ir tumša, zilganpelēka. Ģimenē kaķis ir mīlīgs un uzticams, lai arī nav īpaši rotaļīgs. Galvenokārt kaķi tiek raksturoti kā mīlīgi dzīvnieki, kam patiks ģimenes locekļu uzmanība.

Plašāk par britu īsspalvainās šķirnes kaķiem lasiet šeit.

Taču patiesība atšķiras no iepriekšminētās leģendas, jo kaķis mūsu ēras 6. gadsimtā ievests no Ķīnas un Korejas. Lai gan daudzos tā laika mākslas darbos redzami kaķi ar garām astēm, vietumis manīti arī dzīvnieki ar īsām astītēm.

Tā kā kaķi tikuši izmantoti darbā, proti, sargājot pārtiku no grauzējiem, japāņu bobteiliem ir labas darba spējas.

ASV šķirne plašāk izplatījusies pagājušā gadsimta vidū, kur to pavairojuši daži entuziasti. Lai arī šobrīd šķirne ir zināma daudzviet pasaulē, tās pārstāvju skaits joprojām ir gaužām neliels, kas japāņu bobteilus padara par retu šķirni.

Kaķi ir ļoti rotaļīgi, viņi labprāt iesaistās spēlēs ar cilvēku, īpaši, ja kaķiem tiek pamesta kāda mantiņa, kuru viņi kā suņi atnes atpakaļ. Tāpat kaķi ņaudēšanas laikā izdod īpatnējas skaņas, kas tiek raksturotas gan kā savdabīga čiepstēšana, gan kā dziedāšana.

Kā jau ietverts nosaukumā, šķirne radusies Siāmā, tagadējā Taizemē. Siāmas kaķim tika piedēvēta arī daudznozīmīga un simboliska vērtība, jo dzīvnieks tika gan saistīts ar valdošo cilvēku šķiru, gan arī, piemēram, kā dzīvo būtni, kas sevī iemieso mirušā karaļnama pārstāvja dvēseli.

Šis kaķis attēlots arī ilustrācijās, no kurām senākā datējama ar laiku ap 14. gadsimtu.

Popularitāti ārpus dzimtenes robežām kaķis guvis 19. gadsimtā Londonā, taču ASV nonācis kā dāvana ASV prezidenta Raterforda Birčarda Heisa kundzei no ASV konsula Bangkokā.

Ar laiku Siāmas kaķis ieguvis tik raksturīgo slaido augumu, taču viņa raksturs ir stingrs. Kaķis ir sabiedrisks un rotaļīgs, tāpēc saimniekiem ir jārēķinās, ka mīlulis prasīs savu daļu uzmanības un laika.

Plašāk par Siāmas šķirnes kaķiem lasiet šeit.

No Taizemes uz citām valstīm, konkrētāk, Angliju kaķis ieceļojis 19. gadsimta beigās. Sākotnēji korāts salīdzināts ar krievu zilo kaķi, dēvējot viņu par "zilo kaķi no Siāmas", kam vizuāli līdzinās korāts. Taču, lai arī pirmoreiz korāts Apvienotajā Karalistē dokumentēts 19. gadsimta beigās, tiek pieņemts, ka pārsvarā kaķi valstī ievesti teju 100 gadus vēlāk, 1972. gadā. Savukārt ASV tumšās krāsas kaķi ievesti jau pagājušā gadsimta vidū.

Neatņemama šķirnes pazīme ir tumšais, zilganīgi pelēkais kažoks, un tādā krāsā dzimst pārsvarā visi korāta šķirnes kaķēni.

Korāti tiek raksturoti kā ārkārtīgi mīļi un draudzīgi kaķi, kuri labi saprotas ar bērniem. Tāpat viņi, līdzīgi kā Siāmas kaķi, labprāt atnes saimnieka aizmesto rotaļlietu.

Plašāk par korāta šķirnes kaķiem lasiet šeit.

Pirmās ziņas par Persijas kaķi atrodamas 16. gadsimtā, taču tiek pieļauts, ka šķirne var būt radusies arī ātrāk. Toreiz kaķis raksturots kā garspalvains un pelēcīgs. Valda pieņēmums, ka kaķus no saviem braucieniem Francijā ieveduši franču ceļotāji.

Miermīlīgais, jaukais raksturs un brīžiem flegmatiskā izturēšanās, iespējams, ir Persijas kaķa veiksmes atslēga uz daudzu cilvēku sirdīm, jo kaķis ir bieži izplatīts un populārs mājdzīvnieks. Tiesa, garajai spalvai nepieciešama rūpīga kopšana.

Tāpat kā mīlīga tiek uzsvērta arī Persijas kaķa sejas izteiksme un gluži vai nedaudz ierautas deguns.

Plašāk par Persijas šķirnes kaķiem lasiet šeit.