No debesu gabaliņa apēšanas līdz dzīvei galmā: senākās suņu šķirnes  (1)

Daudzas suņu šķirnes attīstījušies daudzu gadu desmitu, simtu un pat tūkstošu laikā. Vieni bijuši iecienīti imperatoru mīluļi, citi – raduši pie darba un medībām. Pārcietuši karus un iznīcības periodus, šķirnes joprojām lielākā vai mazākā skaitā ir sastopamas.

Piedāvājam portāla Dogtime.com un Temzinas Pinkerelas grāmatas "Suņa gars. Ilustrēta vēsture" apkopoto informāciju par senām suņu šķirnēm, to vēsturi, pazīmēm un raksturojumiem.

Šķirnes priekšteči pirms vairākiem tūkstošiem gadu radušies un attīstījušies Tuvajos Austrumos un caur Persiju, kas mūsdienās ir Irāna, ievesti Afganistānā, no kurienes suņi guvuši savu nosaukumu.

Afgāņu kurts bija nozīmīgs palīgs tā laika cilvēku ikdienā. Kā jau vairums dzīvnieku, suņi izmantoti gan mājlopu sargāšanai, gan arī medībām.

Šie suņi, lai arī salīdzinoši tievi, ir ārkārtīgi spēcīgi un darbīgi. Afgāņu kurts ir ļoti ātrs suns, un tas, protams, lieti noderēja medībās, lai notvertu lomu.

No Afganistānas uz citām valstīm suņi pārbraukuši līdz ar armijniekiem, tas noticis 19. gadsimta beigās. Lai arī suņu izplatību ietekmēja pasaules kari, pēc tiem šķirne tomēr tika saglabāta. Vēlākajos gados afgāņu kurti kļuvuši pupulāri daudzviet pasaulē.

Tā kā suņu kažoks ir garš un zīdains, afgāņu kurta saimniekam jāpievērš īpaša uzmanība kažoka kopšanai.

Taču šķirne radusies Odates pilsētā Honsju salā, turklāt Odate tiek saukta arī par "Suņu pilsētu". Tajā dzīvojuši mūsdienu akitai līdzīgi suņi ar biezu kažoku un gredzenveida asti. Tā laika suņi plaši izmantoti medībās, kā arī pildīja sargsuņu funkciju.

Odates pilsētā akitas un viņu priekšteči izmantoti kā sacensību suņi, jo tika uzskatīts, ka akitas iemieso teju vai samuraju cīņu garu.

Mūsdienu akita popularitāti guvusi pagājušā gadsimta 30. gados, kad kādā avīzē bija publicēts stāsts par uzticīgo suni Hačiko, kas ilgus gadus vilciena stacijā gaidījis savu mirušo saimnieku. Par godu šim sunim pagājušā gadsimta pirmajā pusē uzstādīts arī piemineklis.

Akita ir uzticīgs savam saimniekam, kā arī draudzīgs saskarsmē ar dažādu vecumu cilvēkiem un īpaši bērniem.

Suņu šķirnes vēsture nav plaši dokumentēta, taču 19. gadsimta otrajā pusē pētnieki šos suņus bija ievērojuši klejotāju apmetnēs. Tiek pieļauts, ka ilgu laiku līdz tam suņi izmantoti medībās. Savukārt, analizējot suņu ģenētiku, atklāts, ka basendži ir daudz kā kopīga ar vilkiem.

Taču pirmie basendži ārpus Āfrikas robežām tikuši 19. gadsimta beigās, kad tos pārveda uz suņu izstādi Eiropā. Savukārt pāri okeānam, proti, ASV pirmie suņi nonākuši pagājušā gadsimta 30. gados, kad daži entuziasti nolēma šķirni saglabāt un pavairot.

Būtiska suņu iezīme ir gredzenveida aste un stāvās ausis. Sunim raksturīgi ir neriet, bet tā vietā basendži izdod īpatnējas skaņas.

DNS analīzes pierāda, ka čaučau ir senāko suņu tiešie pēcteči. Tiek pieļauts, ka suņi radušies tuvāk ziemeļiem, kur tiem izveidojies biezais kažoks, bet tad ienākuši Ķīnā un citās tuvējās valstīs.

Tāpat uz senlietām, kas radušās Ķīnā aptuveni 200 gadus pirms mūs ēras, manāmi čaučau līdzīgi dzīvnieki. Tāpat izteiksmīgais suņu izskats manāms arī keramiskajās statuetēs. Savukārt jau šī gadsimta pirmajās simtgadēs čaučau bija iecienīti imperatoru mīluļi, kurus izmantoja medībās, taču šīs šķirnes pārstāvji dzīvoja arī pie zemāko slāņu ļaudīm.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā šķirne bija pazīstama jau daudzviet pasaulē.

Šīs suņu šķirnes pārstāvji ir uzticīgi savam saimniekam. Tiek pieļauts, ka šķirnes nosaukums radies no vārda "chao", kas nozīmē "ļoti spēcīgs suns".

Suņi pārsvarā dzīvojuši mājās, taču reizēm arī izmantoti medībās. Lielākoties pekiniešus kā mājdzīvniekus izvēlējušies augstāko slāņu cilvēki, jo šāda suņa uzturēšana tolaik bijusi greznība, ko ne visi varēja atļauties.

Tiek vēstīts, ka arī ķīniešu filozofs Konfūcijs aprakstījis mazus suņus ar īsām kājām, garām ausīm un mazu muti. Tādus suņus dēvēja par pagaldes suņiem. Taču, kā zināms, ķīniešu kultūrā galdi arī nav bijuši augsti, jo ģimenes pie tiem sēdējušas uz grīdas, tāpēc arī suņi guvuši tādu salīdzinājumu.

Līdz 19. gadsimta vidum pekinieši nebija izplatīti Eiropā, taču tur viņi ieceļoja līdz ar karaspēkiem. 20. gadsimta sākumā šķirne parādījusies arī ASV.

Saluki tiek dēvēts arī par Ēģiptes valdnieku suni. Šie dzīvnieki nereti atrasti arī blakus mūmijām. Šīs šķirnes suņu veidoli rodami arī ķīniešu mākslā, kas tapusi mūsu ēras pirmajos gadsimtos.

Atlētiskā auguma dēļ saluki labi derēja medībām, turklāt dzīvnieks bija arī izturīgs, jo viņam nācies skriet arī garas distances pa tuksnešiem.

Uz Eiropu suni pārveduši daži entuziasti, kas vēlākos gados šķirni pavairojuši. Taču joprojām šī šķirne tiek uzskatīta kā reta.

Šķirnes nosaukums radies no Āzijas nomadu tautām - samodiešiem, kuras savā ceļā līdzi ņēmušas arī suņus. Arheoloģiskie izrakumi vēsta, ka suņi bijuši ļoti līdzīgi samojediem.

Tautas suņus izmantoja gan kā savas mantas sargus, gan arī kā palīgus medībās. Tāpat aukstajos laikapstākļos samjoedi izmantoti arī kā ragavu vilcēji.

Tiek vēstīts, ka par šiem suņiem nekas nav bijis zināms līdz 17. gadsimtam. Tad krievi sākuši izpētīt Sibīrijas plašumus, kur ievērojuši suņus un viņu labās darba spējas, kā arī skaisto izskatu.

Savukārt pirmie samojedi ārpus Krievijas robežām nonākuši kā dāvanas, piemēram, Lielbritānijai. Tādā veidā suņi arī pavairoti, nonākot daudz vairāk cilvēku redzes lokā. Īpaši populāri kļuva pilnīgi balti samojedi, lai arī tie mēdza piedzimt arī ar nokrāsām.

Tāpat samojedi ir ļoti labsirdīgi, mīlīgi un uzticīgi savam saimniekam.

Sākotnēji šie suņi izmantoti kā medību suņi, un pirmās ziņas par šiem medniekiem rodamas 1260. gadā Novgorodas lielkņaza galmā. Savukārt pēc teju 350 gadiem caram bijusi arī pašam sava suņu audzētava.

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā krievu kurta izplatība saruka, jo audzētavas tika slēgtas. Pēc dažiem gadiem gan suņu mērķtiecīga audzēšana tika atsākta.

Krievu kurtu audzētavas tika veidotas arī Eiropā, konkrētāk, Lielbritānijā, kur hercogi nodarbojās ar šo suņu pavairošanu. Vēlākos gados šķirne kļuvusi populāra arī daudzviet pasaulē, tostarp ASV.

Tiek vēstīts, ka šķirne radusies Centrālāzijā, bet šķirnei raksturīgās īpašības guvis Sibīrijā, pēc tam nonākot Ziemeļamerikā, kur suņu šķirnei radies arī mūsdienās zināmais nosaukums.

Arī šobrīd Aļaskas malamuti tiek izmantoti darbam ar kamanām, lai arī arvien vairāk suņu vairs netiek tik ļoti nodarbināti, kļūstot par mājas mīluļiem. Tiesa, gadu laikā radušies instinkti pieprasa pietiekamu ikdienas aktivitāti un attiecīgus dzīves apstākļus, jo suns primāri ir radīts darbam un aktīvam dzīvesveidam.

Taču arī karš šīs šķirnes izplatību ietekmēja, un pēc tā entuziasti radīja vairākas pavairošanas programmas, lai saglabātu šo šķirni.