Arī tad, ja nesportojat profesionālā līmenī, ir dažas lietas, kas būtu jāzina, piemēram, ka ir suņu šķirnes, kas nav piemērotas sportiskām aktivitātēm.
Veterinārārste Baiba Ķezbere stāsta, ka sportošanai nav piemērota lielākā daļa mopšu un to šķirņu suņi, kam ir īsi deguntiņi. "Tas ir saistīts ar elpošanas ceļiem, jo īpaši karstā laikā augšējos elpošanas ceļos viņiem mēdz rasties tūska, suns var smakt," tā veterinārārste, piebilstot, ka suns var arī noģībt.
Visbežāk saimnieki kopā ar suņiem skrien vai brauc ar velosipēdu. Taču Signe Turauska, kura pati aktīvi skrien kopā ar suņiem, uzskata, ka slinko cilvēku variants ir likt sunim skriet pakaļ mašīnai. Tādos gadījumos gan dzīvnieku var nelabvēlīgi ietekmēt atgāzes no automašīnas. Vislabāk būtu, ja suns skrietu pa priekšu mašīnai.
Skriešanas laikā vēlams arī sadalīt slodzi. Sākumā dzīvnieks gribēs skriet ātrāk, tādēļ saimniekam vēlams tempu regulēt, lai dzīvnieks bez grūtībām varētu veikt visu paredzēto distanci. Vienmēr līdzi jābūt arī ūdenim.
Daudz grūtāk suni ir pieradināt pareizi skriet blakus velosipēdam. Apmācība notiek ar pavadu, bet iemauktus var izmantot tad, kad suns jau ir pietiekami apguvis skriešanu līdzās. Pavadai ir jābūt brīvai, nenostieptai.
Pavada ir jātur rokā, tā nedrīkst būt piestiprināta pie velosipēda, jo trauksmes gadījumā saimniekam to jāspēj brīvi atlaist. Tāpat ir svarīgi, lai pavada nekur neiepītos, turklāt noteikti būtu jālieto arī aizsargaprīkojums, jo risks nokrist ir lielāks, nekā braucot vienam pašam.