Senatnīgā lauku idille ar simtgadīgu ābeļdārzu – Kārļamuiža Vidzemes pusē  (7)

Amatas upes neskartā daba, muižnieku radītais ainavu parks un simtgadīgais ābeļdārzs ir tikai daļa no skaistās Kārļamuižas. Dabas spirdzinājums tās apkaimē izjūtams klusajās takās, kas met līkločus gar upi līdz Ainavu kraujai, Stūķu iezim, Dolomītu kraujai u.c., un tad ved atpakaļ uz muižu. Savukārt pati muižas ēka, kas nu kalpo kā viesnīca, iekārtota atbilstoši agrāko laiku muižas iemītnieku priekšstatiem par mājīgumu.

Kārļamuiža atrodas tālu nost no pasaulīgās kņadas, klusu mežu un dārzu ielenkumā, pašā Gaujas nacionālā parka viducī. Senākie ceļotāju apraksti par Kārļamuižu un tās ainavu parku saglabājušies no 18. gadsimta, kad tā kalpojusi kā administratīvi saimnieciska vienība. Sākotnēji tā tika saukta par Volfa muižu (Wolfsruh), 1777. gadā to nopirka majors Karls Eberhards fon Zīverss, pēc viņa iniciatīvas muiža ieguva reprezentatīvu arhitektūru un funkcijas, kā arī mainīja nosaukumu.

Parasti Vidzemes pusmuižas 17. un 18. gadsimtā pildīja saimnieciska rakstura funkcijas, atkarībā no izmantošanas veida tajās cēla lopu fermas, graudu klētis vai citas lauksaimnieciska rakstura ēkas, kā arī bija mājas kalpotāju un pārvaldnieka dzīvokļiem. Pusmuižu centra un atsevišķo ēku arhitektoniskais plānojums bija pakļauts praktiskiem mērķiem, reprezentācijas funkciju atstājot otrajā plānā. Sākotnēji šādi uzdevumi bijuši arī Volfa, vēlāk Kārļamuižai, tomēr 18. gadsimta beigās, kā jau teikts, viss mainījās.

19. gadsimtā Kārļamuižas apkārtne tika strauji attīstīta, muižu papildināja jaunas celtnes – tika izveidots brīva plānojuma romantisks ainavu parks, kas aptvēra teritoriju līdz pat Amatai. Skaistā apkārtne ar krāšņajiem Amatas krastiem 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā bija kļuvusi par iemīļotu apmeklējuma vietu ceļotājiem, tāpēc vēlāk Kārļos izveidoja arī dārznieku meistaru skolu, kas bija pirmā dārzkopības skola visā Baltijā.

Deviņpadsmitajā gadsimtā muižas centra ēku ansambli papildināja jaunas celtnes. Pirmās nopietnās pārbūves, uzsākot dzīvi Kārļos, īstenoja grāfs Jozefs fon Koškuls. Kā liecina 1834. gadā izdotā muižas karte, šajā laikā centra ēku kompleksam pievienojušies jauni staļļi, lopu kūtis, krogs, dārznieka māja, ūdensdzirnavas.

Viens ievērojamākajiem un spilgtākajiem muižas saimniekiem vēsturē ir skotu tirgotājs Džeims Pīrsons. Šī muiža viņam atgādinājusi Skotijā pavadīto bērnību, tāpēc tam par godu arī uzcēla reprezentablu un Vidzemes arhitektūras manierei netipisku kungu māju.

Zaudējumus Kārļamuižai radīja 1905. gada revolūcija, kad skaisto kungu māju nodedzināja, taču vairāku gadu laikā izdevās celtni atjaunot. Pēc Pirmā pasaules kara muižas kungu māju nodedzināja otrreiz, šajā reizē to vairs neatjaunoja. Latvijas laikā, 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, centra teritoriju ar ēkām sadalīja vairākās jaunsaimniecībās, bet Kārļamuižas centrs nonāca Lauksaimniecības ministrijas īpašumā.

Kārļamuiža, kādu to redzam šobaltdien, iekārtota bijušajā muižas ērberģī. Ēka celta 19. gadsimta četrdesmitajos gados un saglabājusi savu sākotnējo izskatu, eleganci un stilu. Tagadējās viesnīcas numuriņi iekārtoti bijušo muižas dārznieku dzīvokļos.

Muižas numuriņos var iepazīties ar seno vēsturi, jo šeit izvietoti autentiski un atjaunoti 19. gadsimta, un 20. gadsimta sākuma skapji, kumodes un citas mēbeles tieši no Vidzemes puses. Kārļamuiža interesanta ar to, ka katram numuriņam piedēvēts kāds cilvēka vārds, un tā nav nejaušība – tā kā katra istaba glabā savu dzīves stāstu, tad tie arī nosaukti bijušo muižas saimnieku vai viņu dzimtu vārdos.

Muižas ābeļdārzi un stādaudzētava savulaik aizņēma vairāk kā 25 hektārus, un arī kokaudzētava bija viena no lielākajām Baltijā, piedāvājot ļoti plašu sortimentu – augļu kokus, dekoratīvos kokus un krūmus, puķu stādus. Mūsdienās muižas apkārtnē saglabājušies arī daļa ābeļdārzu un dendroloģisko stādījumu. Savukārt ainavu parks ar izteiksmīgo reljefu savaldzinājis ne vienu vien muižas viesi, – dabas ainava te ir apbrīnas vērta visos gadalaikos.

Senatnīgās ēkas šarms un elegance, kā arī ainaviski bagātā un plašā apkārtnes teritorija līdz pat Amatai šai vietai piešķir īpašu noskaņu. Lauku šarms no ārpuses, bet mājīgs šiks iekštelpās, kur prasmīgi izmantoti dažādi dabiskie materiāli, piemēram, koks un lins, tāpat rūpīgi padomāts par to, kā vietai neatņemt vēsturisko šarmu un stāstu. Tā kā dabas pieskāriens Kārļamuižas apkārtnē ir gana košs un spilgts, tad numuriņos vērojama dabisku un mierīgu toņu klātbūtne, kas rada omulīgu un patīkami mājīgu atmosfēru. Koka grīdas un logi, dabīgais materiāls mēbelēs, bet baltā elegance audumos, piemēram, aizkaros un gultasveļā rada ļoti harmonisku salikumu.

Foto no Kārļamuižas: