Lielā mīlestība pret dzīvniekiem man ir radusies mammas dēļ. Es ļoti mīlu dzīvniekus. Varētu teikt, ka tas man nāca kopā ar instrukciju par dzīvi. Mamma atveda mājās kucēnu, kad man bija aptuveni četri gadi un jau no tā laika es nespēju paiet garām nevienam dzīvniekam bez viņa samīļošanas vai vismaz intensīvas nopētīšanas. Kopš brīža, kad mamma atveda to kucēnu, man vienmēr ir bijis mājdzīvnieks, nevaru iedomāties savas mājas bez mīluļa. Arī šobrīd mājās Latvijā mamma rūpējas par mūsu trīs mopšiem un diviem kaķiem. Jā, zinu… Mini zoodārzs!
Arī šeit, Indijā, audzinu savus mājdzīvniekus un esmu draugos ar visiem rajona suņiem!
Dzīvnieku kultūras ziņā Indijā uzreiz sastapos ar kultūršoku! Te viss ir citādāk… Manuprāt, ačgārni. Pirmkārt, vienlaicīgi pastāv cieņa pret dzīvniekiem un nolaidība. Otrkārt, uz ielām ir ļoti daudz dzīvnieku. Visur guļ suņi, govis atpūšas ielas vidū un kāds ir izlaidis laukā savas cūkas, lai tās ēd no miskastēm. Tāda te izskatās ikdiena. Šīs lietas kopā veido vienu lielu neglītu bildi. Vairums cilvēku rūpējas par dzīvniekiem, jo reliģija viņiem to māca darīt, bet nekas vairāk viņiem nav iemācīts. Cilvēki iziet ielās, noliek ēdienu ielas malā un iet atpakaļ, jo viņu misija ir izpildīta. Tajā pat laikā lielai daļai šo cilvēku ir bail no dzīvniekiem. Tā rezultātā ielas ir pilnas ar dzīvniekiem, kuri tiek baroti, bet tas arī viss. Tiem ir jāsadzīvo ar nepārtraukto satiksmi, dažiem ļauniem cilvēkiem un vienam ar otru.
Indieši zina, ka par dzīvniekiem jārūpējas, bet nezina, kāpēc
Žurka putnu būrītī
Baltā meitene, indietis un viņu duksis. 'Mēs saņemam daudz skatienu'
Maizīte govij un sunim
Dzīvnieki un hinduisms Indijā – neviens hinduists neēdīs govs gaļu
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
