Japānas suņu šķirnes – draiskie mīluļi, par kuriem nemaz nenojaut

Lai arī varētu šķist, ka Japānas suņu šķirnes ir vizuāli līdzīgas, tā nebūt nav. Taču, piemēram, japāņu špics ir līdzīgs citu šķirņu špiciem, līdzīgi kā tosa atgādina mastifu, lai arī ir tā krustojums.

Ne visas šķirnes gan ir joprojām populāras, dažas no tām jau kļuvušas īpaši pieprasītas un cilvēku mīlētas ārpus dzimtenes robežām, proti, daudzviet ASV un Eiropā.

Šīs šķirnes senči un arī akitas izmantoti medībās, ķerot lielos dzīvniekus, piemēram, briežus un lāčus. Taču akitas ir arī labi sargsuņi, ne tikai mednieki, jo uzticīgi sargā savu ģimeni un saimniekus. Tiek vēstīts, ka gudrie un uzticamie draugi bijuši iecienīti dažādu slāņu cilvēku ģimenēs, tāpēc tos savā paspārnē uzņēmuši gan zemnieki, gan augstākstāvošie cilvēki.

Līdz 19. gadsimta otrajai pusei akitas izmantoti arī suņu cīņās, turklāt tiek vēstīts, ka šī šķirne iedvesmo arī samuraju cīņas.

Šobrīd suņi cīņām vairs netiek izmantoti, bet gan kalpo kā gudri un diezgan neatkarīgi mājdzīvnieki. Tiesa, tiek vēstīts, ka akita nav piemērots katrai ģimenei, jo suns necieš, ja viņu kaitina, taču, ja saimnieks pareizi audzina šīs šķirnes pārstāvi, akita būs ārkārtīgi draudzīgs arī saskarsmē ar bērniem.

Arī tosa ilgu laiku bijusi viena no Odates raksturīgākajām suņu šķirnēm, tur pat tika izbūvēti īpaši laukumi un arēnas suņu cīņām.

Tosa tiek raksturots kā uzticīgs, paklausīgs un diezgan kluss suns, kas lieki neries un netrokšņos. Kā jau cīņu suns, tosa ir bezbailīgs un drosmīgs, tāpēc viņam noteikti nepieciešams saimnieks, kas spēs suni savaldīt, kad tas nepieciešams. Tāpat suns labi saprotas ar bērniem, jo dzīvnieks ir lielisks sargs, kas spēj aizstāvēt visu savu ģimeni. Taču suni vajadzētu uzmanīt no citiem sugasbrāļiem, jo cīņu instinkti dzīvniekā nav zuduši.

Šī ir diezgan reti sastopama suņu šķirne ne tikai pasaulē, bet pat tosas dzimtenē, Japānā.

Tiek vēstīts, ka šķirnes vēsture meklējama pat 3000 gadus senā pagātnē, kur tā radusies kādā Japānai piederošā salā. Sākotnēji kisju izmantoti kā mednieki, medījot briežus. Pašlaik gan šīs šķirnes pārstāvji lielākoties dzīvo kā mājdzīvnieki, ne aktīvi mednieki.

Šīs šķirnes suņi tiek raksturoti kā mīlīgi, draudzīgi un klusi. Mednieka instinkts sunim nav zudis joprojām, tāpēc var gadīties, ka kādu garāmejošu kaķi kisju gribēs patvarstīt.

Kāds saimnieks nepieciešams kisju? Tāds, kas ir mierīgs, bet pārliecināts par sevi, jo sunim vajag saimnieku, kas spēj pateikt galavārdu un būt neatlaidīgs. Ja kisju sapratīs, ka ģimenē viņš nav galvenais, suns sadzīvos ar jebkura vecuma ģimenes locekļiem, arī maziem bērniem. Socializācijai jau no suņa mazotnes ir būtiska loma kisju attīstībā.

Šiba ir suns, kas sargā savu teritoriju un kuram nepatīk dalīt savu mantu ar citiem, tāpēc saskarsme ar citu mājdzīvnieku šibai var būt izaicinājums.

Tāpat suns ir gana spītīgs, lai censtos neklausīt savu saimnieku, tāpēc apmācības var būt kā aizraujošs piedzīvojums ar dažādiem rezultātiem gan sunim, gan saimniekam. Ietiepības dēļ šiba var būt izvēlīgs un nepildīt saimnieka izteiktās komandas.

Paklausīgs un uzticams savam saimniekam, šikoku ir kā radīts dzīvei ģimenē. Sunim patīk būt kopā ar saimniekiem un samīļoties. Tāpat suņi labi saprotas arī ar bērniem.

Šikoku patīk mācīties, lai gan nepieciešams pieredzējis un neatlaidīgs saimnieks, kas sunim iemāca dažādas paklausības komandas. Suņi ir draiski un rotaļīgi, viņi labprāt pavada laiku ārā, kur var izskrieties un izspēlēties. Tāpat attīstīta ir arī suņa oža, kas arī noder gan medībās, gan ikdienā.

Augumā mazs, hins ir priecīgs un draisks suns, kas labprāt "sarunājas" ar savu saimnieku. Tiek vēstīts, ka suņa vokālās spējas drīzāk līdzinās nevis riešanai, bet sava veida dziedāšanai.

Japāņu hins labi iejūtas dažādās vidēs. Ja mājās ir pierasts dzīvot klusi un mierīgi, arī suns būs mierīgs. Taču, ja mājoklī allaž valda kņada un jautrība, arī japāņu hins draiskosies saimniekiem līdzi.

Šis šķirnes pārstāvji mīl savus saimniekus, tāpēc viņam nepatīk būt nošķirtam no ģimenes. Vislabāk viņš jūtas cilvēku kompānijā. Turklāt suņiem labākā dzīvošana būs tieši mājoklī, nevis, piemēram, būdā ārpusē.

Tiek pieļauts, ka japāņu špica rašanos veicinājusi sajaukšanās ar Sibīrijas samojedu, taču par skaidru špica rašanos joprojām rit diskusijas. Šķirne joprojām ir populāra Japānā, lai gan arī daudzviet citur pasaulē, piemēram, Eiropā un Ziemeļamerikā, suņi iecienīti kā mājdzīvnieki.

Suņu draiskulīgās dabas dēļ viņus ir viegli apmācīt, īpaši, ja tas notiek ar spēlēm. Špiciem patīk atnest aizmestu priekšmetu, turklāt viņi bauda spēles ar, piemēram, lidojošo dēlīti.

Ja ir vēlme pēc lustīga ģimenes mīluļa, kas būs uzmanīgs un draudzīgs arī ar bērniem, špics būs lieliska izvēle. Priecīgais suns bērniem īpaši patiks, jo špics būs atbilstošs kompanjons aktīvām draiskulībām.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem Dogtime.com un Dogbreedinfo.com, kā arī Temzinas Pinkerelas grāmatas "Suņa gars. Ilustrēta vēsture".