Ģimenes mīlule Bemša, kas jau drīz varētu kļūt par Latvijas čempioni

Līvijas un Gata ģimenē aug pusotru gadu vecā Bemša, zeltaini rudā ungāru vižla. Šīs šķirnes suņu Latvijā nav daudz, Gatis pieļauj – kopumā mūsu valstī varētu būt aptuveni 40 vižlas. Ļoti nopietni veiktā suņu šķirnes izvēle ir devusi īsto rezultātu – ģimene ir ieguvusi dzīvespriecīgu un ļoti uzticamu ģimenes draugu. Sarunā ar saimniekiem pārliecinos – Bemša ir drošās rokās, jo Gata, Līvijas un Gustava stāstījumā ir daudz sirsnības, zināšanu un mīlestības.

Taču ceļš līdz draiskajai mīlulei mājās bijis diezgan garš. Pirms Bemšas abi saimnieki jau rūpējušies par pitbulterjera jauktenīti, kura nomirusi 12 gadu vecumā. Sekojis ilgs sēru periods. "Lai arī mums vienmēr bija šķitis, ka tādā grūtā brīdī būtu jāmeklē otrs suns, bija liels pārsteigums, ka suni tomēr nevarējām paņemt uzreiz," atceras Līvija. Gatis papildina: "Emocionālā pieķeršanās bija tāda, ka vajadzēja laiku atvadīties." Tā nu aptuveni gadu ģimene dzīvojusi bez sunīša.

"Ģimenei un mīlestībai," tā saimnieki paskaidrojuši savu vēlmi uzņemties rūpes par zeltainās krāsas sunīti. Līvija paskaidro – audzētāja viņiem uzdeva daudz jautājumu, piemēram, kādam mērķim suns tiks ņemts un kādi būs dzīvošanas apstākļi. "Viņi ir medību suņi, un cilvēki viņus izvēlas arī šim mērķim," stāsta Līvija.

Kā radies Bemšas vārds? Gatis stāsta, ka vajadzēja izdomāt vārdu uz burta "B". Audzētavās ir pieņemts, ka visiem metiena kucēniem vārdi tiek doti ar konkrētu sākumburtu, kurš apzīmē audzētavas metiena kārtu pēc alfabēta secības. "Audzētāja jau katram kucēnam bija iedevusi vārdu, un mēs palikām pie dotā vārda – Bemsha Swing Free Jazz," tā Gatis.

Bemšas saimnieki uzsver – izstādēs piedalās tāpēc, ka darbošanās ar suņiem ir viņu sirdslieta, nevis tāpēc, ka gribētu izcīnīt pēc iespējas labākus rezultātus, lai arī tos iegūt, protams, ir patīkami. Arī Bemšai patīk visu laiku būt darbībā, turklāt mīlule pat mēdzot izrādīt pretenzijas, ja izstādes norise ir aizkavējusies un līdz viņas izgājienam vēl jāgaida. Līvija stāsta – reiz Bemša pēc ilgas gaidīšanas izstādes laikā pagriezusies pret Gati un sākusi riet. Tāpat draudzīgā un rotaļīgā Bemša grib iepazīties ar ikkatru četrkājaino izstādes dalībnieku, taču, dodoties savā iznācienā, spēj saņemties un sevi parādīt. "Viņai ir teicamnieces iezīmes, un viņa ļoti ātri apgūst jaunas lietas," priecājas Līvija.

Jautāti, vai izstāžu vērtējumos Bemšai kaut kas tiek aizrādīts, Gatis stāsta – reizēm suņa aste stāv pārāk augstu. "Bet tas noteikti ir no garastāvokļa, jo viņa ir tik priecīga būt nodarbināta, ka nevar asti nomierināt," pieļauj Līvija.

Līvija un Gatis saka, ka tagad jau paši var novērtēt to, kas sunim jāuzlabo, sākot piedalīties izstādēs tādas sapratnes nebija. Vienā no pirmajām izstādēm viņiem pienākusi klāt kāda suņu saimniece no Igaunijas un teikusi, ka Bemšai vajadzētu paskraidīt augšā un lejā no kalna, jo tas uzlabotu suņa atspērienu. "Mēs domājām, kā viņa to var zināt. Tagad jau paši vairāk vai mazāk varam saprast, ko darīt, un to sunī varam arī redzēt." Izstādē sunim jāmāk mierīgi rādīt zobus, jāļauj tiesnesim sevi aptaustīt, stāsta Līvija. Pirms izstādes suns ir arī jāsakopj – jāapgriež nagi, jāiztīra ausis un jāizmazgā, dažreiz arī jāizķemmē kažoks.

Skaistule Bemša izstādēs gūst arī labus rezultātus un titulus. Vaicāti, vai arī Bemšas brālīši un māsiņas piedalās izstādēs, saimnieki stāsta, ka Krievijā, Sanktpēterburgā, dzīvo Bemšas māsa. "Viņa ir Krievijas jaunā čempione, bet, kad atbrauca uz Latviju, Bemšai bija augstāki rezultāti par viņu," lepojas Gatis. Bemša ir ieguvusi jau divus Latvijas čempiona kandidāta titulus, tāpēc viņa ir ļoti tuvu tam, lai kļūtu par Latvijas čempioni.

Ar Bemšu viņas saimnieki gājuši arī suņu skoliņā un lasījuši dažādas grāmatas par suņu audzināšanu. Jautāti, vai saimniekam būtu vērtīgi iet šādā skoliņā un mācīties to, kā darboties ar savu suni, Gatis un Līvija piekrīt. Tiesa, viņi pieļauj, ka to visu var iemācīties arī pašmācības ceļā, lasot grāmatas vai pieejamo informāciju internetā, taču tikai praktiskajā darbībā speciālista vadībā var pilnībā saprast, cik nozīmīga loma ir, piemēram, dažām sekundēm. "Pirmā kļūda, ko mēs pieļāvām, bija tā, ka par lēnu devām sunim gardumu. Paiet laiks, kamēr to izņem no kabatas, taču atsevišķos gadījumos tam jābūt rokā uzreiz," stāsta Gatis. Viņš paskaidro, ka skola pārsvarā tomēr ir paredzēta tieši saimniekam, ne sunim, jo saimnieks iemācās to, kā darboties ar savu mīluli.

Līvija piebilst, ka suņa apmācībā būtiska nozīme ir arī komandai: "Tai jāsastāv no viena vārda, piemēram, "Sēdēt!", nevis tā paša vārda locījumiem, piemēram, "Sēdi! Apsēdies!"." Turklāt viņa suņu apmācībās guvusi arī būtisku atziņu, kuru suņu saimnieki ne vienmēr atceras. Līvija stāsta, ka bieži vien suņi neklausa saimnieka aicinājumiem skriet pie viņa, taču viena no lielākajām kļūdām, ko saimnieks var pieļaut, ir tieši brīdī, kad suns beidzot ir atskrējis atpakaļ. "Nekādā gadījumā nedrīkst dusmoties uz suni, jo viņš jau beidzot ir izdarījis prasīto," tā Līvija.

Kā vēl vienu no suņa līderības pazīmēm saimnieki min to, kā suns uzvedas, kad saimnieki no rīta dodas uz darbu: "Ja suns ģimenē jūtas kā "alfa", viņš pārdzīvo par tiem, kas aiziet no mājas, jo nevar par viņiem parūpēties." Taču Bemša nesmilkst un nerej, saimniekiem dodoties savās ikdienas gaitās.

Redzot, cik aktīva ir Bemša, jautāju, vai viņa vienmēr grib spēlēties, jo gan pie manis, gan saimniekiem ik pa brīdim mīlule atnes kādu rotaļlietu. Līvija smejas – Bemša redz un saprot, ka brīdis, kad mājās ir kāds viesis, ir papildu iespēja kārtīgi izrotaļāties. Bet saimniece pastāsta, ka Bemšai patīk arī kopīgās "guļamdienas". Tās ir retas dienas, kad ģimene var dienu pavadīt, laiski gulšņājot. "Arī viņai tas patīk, jo viņa labi adaptējas visām situācijām. No vienas puses, viņa var visu dienu skriet, no otras puses – gulēt," pastāsta Līvija.

Saimnieki neaizmirst, ka sunim ir nepieciešama regulāra fiziskā slodze, tāpēc "ik pēc trim dienām mums ir lielā izskriešanās", kad saimnieki Bemšu ved uz kopējām vižlu pastaigām. Tās ir reizes, kad satiekas gan ungāru vižlas un viņu saimnieki, gan arī citu šķirņu suņu kompānijas, kurās suņi var iepazīties ar jauniem sugasbrāļiem un kopīgi pavadīt laiku, draiskojoties un skrienot. Šīs pastaigas Bemšai ir ļoti nozīmīgas. Gatis stāsta: "Ja kāda pastaigas reize izkrīt, tad jau var just, ka ceturtajā dienā suns izrāda nemieru. Fizisko slodzi viņai vajag, un to viņas uzvedībā jūt."

Taču – ja sunim nepieciešamas fiziskās aktivitātes pilsētā, kur to var atbilstoši nodrošināt? Te Gatis atgādina, ka saimniekam savu suni jāpieradina pie pārvietošanās automašīnā. Arī Bemšas pirmie braucieni nebija viegli, taču mīlule ar laiku pierada un nu jau saprot – ja saimnieki nes mantas uz mašīnu, būs brauciens uz laukiem vai pastaigu. Tāpēc vižlas saimniekam vēlams sunim nodrošināt izskriešanos pa plašāku lauku, ko pilsēta nepiedāvā.