Vimbas Ventas rumbā lec uz savām septītajām debesīm, skaidro Māris Olte

Jautāts, vai visas zivis, kas lēkā Ventas rumbā, tiek virsotnē, Olte stāsta: "Tas ir atkarīgs no katras zivs veiksmes. Arī mums pašiem ir lietas, kuras izdodas tikai tad, ja mums paveicas. Zināmā mērā dabas izveidotais šķērslis veido tādu kā atlases filtru, kam stiprākās zivis vai tās, kuras prot labāk izmantot straumi, tiek pāri. Jāizvēlas arī veiksmīgākā vieta, kur tikt uz rumbas. Ja paveicas un ir augsts ūdens līmenis, tad daudzas zivis tiek pāri." Savukārt, ja ūdens līmenis ir zemāks, tad zivis var lekt kaut vairākus desmitus reizes, līdz visbeidzot vairs nespēj palekt.

Kāpēc vimbām ik pavasari jālēkā? Atbilde ir pavisam vienkārša – rumbas lejā zivju ir daudz, pat pārāk daudz, un tas ietekmē mazuļu izdzīvošanu. Ik gadu vimbas peld augšup pa Ventu, ceļā saskaroties arī ar šķērsli – Ventas rumbu. Lai palielinātu izdzīvojušo zivju skaitu, zivis lec tur, kur to būs visveiksmīgāk izdarīt un kur apkārt nebūs citu mazo peldētāju.

"Tās, kuras ir pārlekušas pāri, tiek tādās kā septītajās debesīs un var izvēlēties, kur nārsto. Tām ir vairāk pēcnācēju," skaidro zivju sabiedrisko attiecību speciālists. Olte piebilst, ka tā ir zivju dabiskā atlase, kurā izdzīvo stiprākais un spējīgākais.

Vides pētnieks piemin vēl kādu zivju atlases mehānismu: "Vimbas lec cauri ūdenim un atsitas pret akmeņiem, un dabū kaut kādu triecienu. Arī tā ir zivju atlase. Ja tu vari pabeigt dzīvi uz veiksmīgas nots, par spīti visiem nobrāzumiem un pārējam, kam esi gājis cauri, tad tu esi labs."

Turklāt pēdējā laikā zivju spēju uzlēkt uz rumbas augšas ietekmē arī ūdens līmenis, kurš ir zemāks, nekā tam vajadzētu būt. "Es atceros rumbu, kad tā bija tikai aptuveni 30 centimetrus augsta, un tad zivis pārlēca pāri tā, ka nočab," pastāsta vides pētnieks Olte. Ja reiz līmenis ir zems, tas apgrūtina zivju spēju uzlekt tik augstu un arī pārlekt. Ventas rumbas augstums var sasniegt pat divus metrus.

Taču Olte norāda, ka jāņem vērā ne tikai rumbas augstums: "Viņa jau nelec no līdzenas vietas, viņai ir jāieskrienas, jāspēj redzēt straume, lai atspertos, un arī dziļums, kur ieskrieties. Būtiski ir arī tas, kur viņa pēc tam iekrīt un vai spēj saķert ūdeni un tikt augšā."

Acīgākie vimbu lēkāšanas vērotāji noteikti būs ievērojuši, ka rumbā ir vietas, kur vimbas lec sekmīgāk. Olte norāda, ka tas saistāms ar pašu rumbu – viena vieta ir augstāka, bet cita var būt nedaudz zemāka.

Vides pētnieks piemin, ka arī ar salīdzinoši nelielu kritumu zivis mēdz netikt galā, un tā tas ir kādā ūdenstilpnē pie Staiceles. Tur, kā stāsta Olte, kritums ir tikai aptuveni 30-40 centimetri, taču "tas ir tik neērts, ka zivis tāpat netiek pāri".

Būdams kaislīgs makšķernieks, Olte tomēr secina: "Man būtu skumji un grūti ķert un mēģināt notiesāt tādu zivi, kas ir tikusi tik foršam šķērslim pāri. Viņa tomēr izraisa manu cieņu."

Šogad vimbu lēkāšana sākusies aprīļa pirmajā pusē un norisinās tikai dažas nedēļas, tāpēc tie, kuri vēlas vēl paspēt vērot zivju aktivitātes, var ieplānot interesantu ģimenes braucienu uz Kuldīgu. Starp citu, tur jau šajā nedēļas nogalē, 30. aprīlī, notiks tūrisma sezonas atklāšanas pasākums "Lido zivis Kuldīgā", kura ietvaros interesenti aicināti apmeklēt dažādas aktivitātes, nobaudīt zivju ēdienus un delikateses, kā arī piedalīties makšķernieku sacensībās "Planējošā vimba". Plašāk par svētku programmu lasiet šeit. Bet par to, ko vēl var apskatīt Kuldīgā, lasiet šeit.

Viesojoties Kuldīgā, vērts apskatīt arī 1. aprīlī atklāto pieminekli, kas veltīts leģendārajam latviešu aktierim Ēvaldam Valteram.