Saldo ziedu nostalģija – ceriņi un to audzēšana pagalmā

Ikviens no mums kaut reizi pētījis krūma ziedu čemurus, meklējot laimīgās "pieclapītes". Pavasara ziedu izrādes galvenais aktieris – košais un kuplais ceriņkrūms (Syringa vulgaris) ir neatvairāms un piesaista gan ar skaistumu, gan smaržu. Arī tā audzēšana ir vienkārša – vien jāievēro auga četras galvenās prasības: daudz saules, laba augsnes drenāža, auglīga zeme un apgriešana. Ja spēlēsi pēc ceriņu noteikumiem, tie tavu mājas pagalmu un apkārtni izdaiļos ilgu gadu garumā.

Ceriņi ir olīvu dzimtai piederošs lapu koks, kas parasti sastopams krūma veidā. Šajā vārdā apzīmētā ģints ietver pat 60 aromātisku ziedu krūmus. Neraugoties, ka augs plaši sastopams gan Latvijas, gan Lielbritānijas, Francijas un citu Eiropas valstu namu pagalmos, tā īstā dzimtene ir Balkānu valstis un arī Ķīna. Daiļais krūms Eiropā ieceļoja no Persijas Impērijas 16. gadsimtā. Sākotnēji tas parādījies Austrijā, bet vēlāk arī Francijas galvaspilsētā Parīzē, kur sākās tā uzvaras gājiens. Drīz vien ceriņi kļuva iecienīti teju visā Eiropā un vēlāk tos iemīļoja arī Ziemeļamerikas kontinentā. Nenoliedzami – ceriņu panākumu atslēga ir spēja pat no maziem krūmiņiem uzplaucēt apjomīgus ziedu "ķekarus".

Ceriņi ir lapu koks un atkarībā no variācijas augstumā var stiepties līdz pat 2,5-5 metriem, platumā no 1,6-3 metriem. Ovāla vai sirdsveida formas lapas ir aptuveni 5-12 centimetru garas un iekrāsojas tumši zaļā, kā arī nedaudz zilganzaļā krāsā. Ziedu krāsa var būt dažāda – violeti, lillā, zili, balti, dzelteni un arī daudzkrāsaini. Iespējamas arī dažādas pildīto ceriņziedu variācijas. No apputekšņotajiem ziediņiem vēlāk attīstīsies brūni, kapsulveidīgi augļi.

Meklējot labāko vietu jaunā ceriņu stāda izstādīšanai, piemērotākā būs saulainākā dārza vieta vai arī daļēji noēnota vieta, kur saules gaisma krūmu apspīdētu vismaz pusi dienas. Augs nav prasīgs attiecībā uz augsni, tā var būt nedaudz smilšaina vai mālaina un vides ziņā mazliet skāba vai neitrāla (pH līmenis 6.0-7.0). Lai pārbaudītu augsnes drenāžu, var izrakt aptuveni 20 centimetru dziļu un 30 centimetru platu bedri un tajā ieliet ūdeni. Ja pēc stundas ūdens nebūs iesūcies zemē, ceriņkrūma stādīšanai ieteicams izvēlēties citu vietu. Tā var būt arī nelielā uzkalniņā vai uz slīpas virsmas. Stādīšanu var veikt pavasarī, tiklīdz zeme atsalusi. Vispirms izrok bedri, aptuveni divas reizes platāku nekā krūma saknes. Auga saknes ievieto bedrē un, aizpildot bedri ar zemi, vienlaikus aplaista. Augsnes virsmu var rūpīgi piespiest ar papēdi. Nākamais uzdevums – sekot līdzi ikdienas apkopšanai un krūma apgriešanai.

Pirmajos gados ceriņkrūmiem ļoti svarīgs atbilstošs mitruma daudzums, tādēļ tie bieži jālaista. Ja valda ilgs sausuma periods, augu labāk laistīt retāk, bet bagātīgāk. Regulāri jāizravē ap ceriņu saaugušās nezāles, augsnes virskārtu var nedaudz nomulčēt – tas palīdzēs atvairīt nezāles, kā arī nodrošinās mitrumu. Mulčas kārtai nav jābūt biezai, jo no augsnes pamazām izsprauksies arī jaunie krūma dzinumi. Pavasarī augsni var bagātināt ar fosforu saturošu mēslojumu. Tas sekmēs nākamā gada lapotnes un ziedu attīstību. Ziedēšanas laikā, kas savu zenītu sasniegs īsi pirms pavasara un vasaras mijas, svarīgi noņemt izziedējušos ziedu cerus, lai augs koncentrētu spēkus uz jaunu ziediņu plaucēšanu, nevis augļu attīstīšanu.

Katru gadu pēc izziedēšanas augu apgriež. Neveicot apgriešanu, krūms var palikt kroplīgs un zaudēt formu, bet tās atgūšanai būs vajadzīgi vairāki gadi. Tāpat jānovāc arī nedzīvie un traumētie zari. Ceriņiem, kas vāji attīsta ziedus un palikuši kroplīgi, nepieciešama atjaunojošā apgriešana: pēc izziedēšanas jāapgriež trešdaļa no vecākajiem zariem, kas stiepjas no pašas zemes virsmas, un šis process jāatkārto trīs gadus pēc kārtas.

Parasti ceriņus pavairo, atdalot jaunos dzinumus no saknes pamatnes. Vispirms atsedz lielā krūma saknes, atdala jauno dzinumus saknītes un izrok. Jaunie dzinumi jāiestāda tajā pašā augsnē, no kuras tie nākuši, un augsne jābagātina ar kompostu. Jauno stādiņu regulāri laista, līdz redzams, ka tas sācis aktīvi augt.

Lai gan ceriņiem dažādi kaitēkļi īpaši nekaitē, tos var apdraudēt peles un kurmji, kas ziemās mēdz pamieloties ar krūma saknēm. Lai izvairītos no grauzēju apciemojuma, nevajag veidot pārāk biezu mulčas kārtu ap krūmu pirms ziemas, turklāt ceriņi ir izturīgi, tie nav tik rūpīgi jāsargā no aukstuma.

Mitrās un karstās vasarās augu var skart arī miltrasa, ko svarīgi apkarot uzreiz. Miltrasas skartās vietas var apsmidzināt ar piena un ūdens maisījumu, kas to efektīvi neitralizēs. Zarus, kurus miltrasa skārusi vairāk, nepieciešams nogriezt un iznīcināt. Citi būtiski kaitējumi ceriņkrūmus nemēdz piemeklēt, un, ja dārza saimnieks būs vērīgs un uzmanīgs, ceriņš ar savu krāšņumu priecēs ik pavasari.

Interesanti fakti: