Greznā Blankenfeldes muiža, kur savulaik dzīvojis Francijas karalis Luijs XVIII

Kā jau vairums Latvijā esošajām muižām, arī šo skāris raibs liktenis. Muiža atradusies vairāku muižkungu īpašumā, un līdz 1920. gadam tajā bija ierīkots pansionāts, sadalot muižas zemi atbrīvošanas kara dalībniekiem. 2007. gadā muiža nonāca pašreizējā saimnieka rokās, kas jau no pirmajām dienām strādājis pie tā, lai muiža atgūtu iepriekšējo greznību, tāpēc tika rekonstruēts stallis, vāgūzis un arī plašais parks. Šobrīd muižas atjaunotajā stallī iekārtota zvanu kolekcija, kurā ir vairāk nekā 1000 zvanu no visas pasaules.

Muižas pārzinis Valdis Jākobsons stāsta, ka pašreizējā muižas apbūve veidojusies 18. gadsimta vidū, bet atsevišķi elementi vēlāk, piemēram, pagalmā esošie mazie paviljoni celti 19. gadsimtā, bet vārtu tornis 20. gadsimta sākumā. Vecās kungu mājas vietā 1743. gadā tika uzbūvēta pašreizējā kungu māja atturīgās baroka formās, un vēlāk to papildināja piebūve. Jāmin, ka ēkas plānojums joprojām saglabājis autentiskumu un vēsturisko noskaņu, piemēram, ar virtuves spārna kārtojumu un velvētos pagrabus. No Blankenfeldes muižas vēstures saglabājušās dažādas būvdetaļas un arī būvgaldniecības izstgrādājumi.

Muiža īpaša ar arhitektūras īpatnībām – iebraucamie vārti, mazie paviljoni, rokoko stila dzelzs kaluma dārza vārtiņi, kas, starp citu, šobrīd glabājas Rundāles pilī, ir Latvijā reti sastopama arhitektūras bagātība.

Saskaņā ar 1924. gada uzmērījumu kungu māja bijusi 50,60 x 13,30 x 4,00 metrus liela ķieģeļu mūra ēka ar kārniņu jumtu lietojamā stāvoklī. Pirmā stāva kopējā platība bija 726 m2, otrā stāva – 242 m² , pagraba – 242 m².

Interesējoties par muižas gadsimtu gaitā notikušajām pārmaiņām, pārzinis stāsta, ka saglabājusies muižas centra apbūve ar pagalmu un parku, kas tagad pēc veiktiem restaurācijas darbiem kopā arvien vairāk sāk līdzināties muižas apbūvei.

Greznu iespaidu par muižas kādreizējo vēsturi atstāj arī vecie, simtgadīgie koki, puķu dobes, un atjaunotās ēkas. Diemžēl no lietām nekas nav saglabājies, jo lielāko daļu Hanu ģimene aizveda līdz uz Vāciju un parējās, kas palika glabāšanā Latvijā, aizgāja bojā ugunsgrēkā.

Blankenfeldes muiža īpaša ar to, ka šeit vienmēr bijusi liela rosība saistībā ar lauksaimniecību. Kādreiz šeit auga lieli augļu dārzi, plūškoki, tika ražotas sulas, vīns, degvīns un daudz kas cits, tāpēc vēsturi lēma par labu atjaunot un saglabāt. Joprojām muižā top gardas lietas no apkārt augošajām dabas veltēm, tiek darināts arī vīns. Acu pamielošanai vērts doties uz muižu kaut vai parka un dārza dēļ – plašajās ārēs aug plūškoki, ābeles un milzīgs daudzums brīvā dabā augošo puķu. Muižas stāstnieks atklāj, ka laiku pa laikam viesos dodas arī netāli dzīvojošās stirnas, zaķi un lapsas, bet noskaņu rada putnu dziesmas.

Runājot par Blankenfeldes muižu, nevar nepieminēt ievērojamās personības, kas šeit savulaik dzīvojušas. Kā izrādās, divas reizes no 1804. līdz 1805. gadam muižā uzturējās trimdā dzīvojošais vēlākais Francijas karalis Luijs XVIII. Vēl kāda izcila personība, kas pabijusi muižā – Blankenfeldes muižas pavāra, dzimtcilvēku analfabētu Līzes un Ērmaņa dēls, Jelgavā un Londonā skolotais viens no pirmajiem latviešu inženieriem – Ernsts Johans Bīnemanis. Blankenfeldē pabijis arī slavenais kontrtenors Sergejs Jēgers – kopā ar vecmāmiņu bērnībā dzīvojis muižas kungu mājas piebūvē.