Aprikožu un persiku apstādījumi pašu dārzā – šķirnes un to audzēšana

Aprikozes labi aug akmeņainās, labi drenētās saulainās dienvidu nogāzēs. Tās ir gaismu mīloša kultūra, tāpēc nīkuļos ēnainās ielejās, kur parasti cieš no sēnīšu slimībām.

Piemērotākais klimats – vidēji aukstas ziemas (līdz -25^o līdz -27 ^oC) bez krasām temperatūras svārstībām, bez sala atgriešanās pavasarī. Vislabāk tās padodas Latvijas reģionos, kur klimats ir kontinentālāks – t.i. vidus un Ziemeļlatvijā.

Jau pie pirmās temperatūras paaugstināšanās ziemā vai agrā pavasarī aprikožu ziedpumpuri sāk strauji attīstīties. Ja pēc tam gaisa temperatūra atkal pazeminās līdz -15 ^oC ... -20 ^oC, tas noved pie pilnīgas vai daļējas ziedpumpuru bojāejas. Lielākās briesmas draud no straujas temperatūru svārstības ziemas mēnešos, kā arī lielas dienas un nakts temperatūras starpības pavasarī.

Uz aprikožu augšanu un ražu liela ietekme ir augsnes sastāvam – piemērotas vieglas, caurlaidīgas smilts vai mālsmilts augsnes. Ļoti negatīvi aprikozes reaģē uz augsnes sablīvēšanos. Tās slikti jūtas smagās māla augsnēs, kur slikta gaisa caurlaidība un drenāža, pārāk liels augsnes mitrums. Aprikoze pieskaitāma pie vissausumizturīgākajām augļaugu kultūrām. Vislabāk aprikozes jūtas neitrālās vai viegli sārmainās augsnēs (pH 7,5 - 8,2).

Tā kā lielākā daļa aprikožu ir pašneauglīgas (t.i. labas ražas iegūšanai nepieciešama cita – apputeksnētājšķirne), ieteicams stādīt 2-3 dažādas šķirnes, lai notiktu sekmīga apputeksnēšanās un ražas iegūšana. Stādīt nedrīkst dziļāk, kā kociņi auguši kokaudzētavā. Turpmākajos gados aprikozes rūpīgi jākopj.

Nedrīkst pārdozēt slāpekļa mēslojumu, jo tad samazinās ziemcietība.

Viens no grūtākajiem uzdevumiem ir atrast un izvēlēties pareizāko potcelmu, kas būtu saderīgs ar pašu aprikozi. Ja aprikozi potē uz aprikozu sēklaudžiem, pieaugums veidojas ļoti labs visām šķirnēm, raža laba, viegli veidot vainagu, turklāt tādā gadījumā tie būs ļoti izvēlīgi augsnes prasību ziņā. Sakņu kakliņam ir zema ziemcietība – miza saplaisā, tur iemājo sēnīšu slimību izraisītāji, un agrāk vai vēlāk kociņš aiziet bojā.

Potējot uz mājas plūmes sēklaudžiem, aprikozēm pieaugums veidojas lēnām, bet stabili, vieglāk piemērot dažādām augsnēm, potējums mehāniski izturīgs. Lēnām aug, koks veidojas neliels, raža ir zemāka nekā uz aprikozes.

Potējot uz Kaukāza plūmju sēklaudžiem – vienā sezonā gan var iegūt spēcīgi attīstītus stādus, bet turpmākajos gados ātri vien parādās nesaderība, un koki nereti nolūzt.

Tos varētu izmantot smagās, mitrās, nepietiekami drenētās augsnēs vai vietās ar augstu gruntsūdeni, bet vēja aizsargātās vietās, kur slikti jūtas aprikožu sēklaudži. Veido daudz sakņu atvasu. Šādai aprikozei ir īss mūžs.

Šķirņu izvēlē ieteicams izvēlēties vietējos stādus, kas pielāgoti klimatiskajiem apstākļiem. No Latvijas šķirnes aprikozēm – 'Lāsma', 'Velta', 'Daiga', 'Dzintars', 'Rītausma'. Latvijas apstākļos audzēt citu zemju šķirnes varētu būt problemātiski. Piemēram, Krievijas šķirnes labi ziemo, ja nav atkušņu, savukārt Eiropas šķirnēm mūsu garās ziemas pārsvarā ir par garu. Eksperimentēt var, bet iznākums var būt dažāds.

Persikiem ir izteikti augstas prasības pēc siltuma. Ja siltums veģetācijas periodā ir nepietiekams, augļi gan aizmetas, bet bieži vien nobriest, vai tie ir zemas kvalitātes.

Viens no faktoriem, kas ierobežo persiku izplatību uz ziemeļiem, ir zemas temperatūras ziemas periodā. Ja katrā ceturtajā piektajā ziemā temperatūra var nokristies līdz -29 -30 C°, tad šī zona nav piemērota persiku audzēšanai komercnolūkā.

Persiks ir gaismu mīloša kultūra. Augļi, kas attīstījušies labi izgaismotā koka vainagā, ir daudz skaistāki un garšīgāki. Tāpēc persikiem jāizvēlas gaišākās dārza vietas un regulāri jākopj un jāretina koka vainags, tie labi pacieš mitruma trūkumu augsnē un gaisā.

Negatīvu ietekmi uz šiem augiem atstāj pārlieku augsts mitrums. Mitrā, vēsā klimatā tie cieš no sēnīšu slimībām un vairāk apsalst ziemās.

Vispiemērotākās ir ar barības vielām bagātas drenētas velēnu karbonātu augsnes. Nepiemērotas ir skābas, kūdrainas, purva, tīras smilts vai smagas māla augsnes.

Gruntsūdens līmenis nedrīkst pārsniegt 1,5-2 metrus.

Persikiem ir garš veģetācijas periods, bet īss fizioloģiskā miera periods. Tāpēc, agri iestājoties rudens periodam, bieži nenobriest jaunie dzinumi, kas ir neizturīgi ziemas salā.

Persiku šķirnes Latvijā – 'Maira' un 'Viktors'.

Persiku ziemcietību ļoti nelabvēlīgi ietekmē atkušņi ziemā un pēc tiem krasa temperatūras pazemināšanās un tā ir atkarīga no:

Stādīt persikus Latvijas apstākļos var tikai pavasarī. Vispiemērotākās vietas ir aizvēja dienvidu puse ar labiem gaismas apstākļiem. Augsnei būtu jābūt irdenai, ar labu aerāciju, bagātai ar organisko mēslojumu.

Ja persiki iestādīti labi sagatavotā augsnē, tad līdz ražas sākumam tie nav jāmēslo. Sākoties ražai, pavasarī nepieciešams slāpekļa mēslojums (labi der komposts vai satrūdējuši kūtsmēsli), bet rudenī kālijs un fosfors.

Viens no svarīgākajiem kopšanas darbiem ir apgriešana.

Parasti veido no 3-4 galvenajiem zariem, kas iziet no auga pamatnes, bez centrālā vadzara. Tā tiek nodrošināts labs vainaga izgaismojums arī no iekšpuses. Šāda vainaga forma nodrošina arī paaugstinātu auga ziemcietību, augstākas ražas un kvalitatīvākus augļus.

Ja persika vainagu veido koka formā, tas ir lielāks risks. Apsalstot centrālajam stumbram, augs parasti aiziet bojā. Persikiem nepiemīt tieksme atjaunoties no sakņu atvasēm.

Kokaudzētavā sēklaudzim vai acotajam augam no 6 - 8 dzinumiem pašu augšējo izkniebj. Tas veicina pārējo zaru labāku attīstību.