Mazākais no špiciem – dzīvespriecīgais pomerānietis, kas reiz piederējis pat Mocartam  (2)

Punduršpics, saukts arī par pomerānieti, savu vārdu guvis no Pomerānijas apvidus, kas atrodas mūsdienu Polijas un Vācijas teritorijā. Tiesa, senāk punduršpici bija nedaudz lielāki un varēja sasniegt teju 15 kilogramus lielu svaru, lai gan pašlaik punduršpici sver divus līdz trīs kilogramus.

Pomerānieši kā šķirne dažās organizācijās atzīta jau 19. gadsimta beigās. Īpaši populāra tā bija Anglijā, kuras kenelklubs sunīšus atzina jau 1888. gadā. Protams, punduršpicu popularitāti sekmēja arī Karalienes Viktorijas veiksmīgā suņuku pavairošana.

Tāpat leģendas vēsta, ka pomerānietis piederējis arī māksliniekam Mikelandželo, kura mīlulis sēdējis uz satīna spilvena un vērojis, kā viņa saimnieks apgleznojis Siksta kapelu. Savukārt fiziķa Īzaka Ņūtona četrkājainais draugs esot sakodis vairākus viņa darbu manuskriptus. Bet Mocarts savam suņukam veltījis pat āriju.

Taču, kā jau iepriekš minēts, pomerānieši, ieceļojuši Anglijā, lielāko popularitātes vilni piedzīvoja 19. gadsimtā.

Pomerānieši tiek raksturoti kā mazi, dzīvespriecīgi, kā arī lepni suņuki. Viņi ir ļoti gudri, labprāt mācās un klausa savam saimniekam. Pomerānietis ir lielisks kompānijas dzīvnieks, kura smaidīgo purniņu un aktivitāti novērtē teju jebkurš apkārt esošais cilvēks.

Savas draiskās dabas dēļ punduršpics var būt arī nedaudz pārāk vokāls, bieži rejot, tāpēc saimniekam ir vēlams par to iepriekš parūpēties, lai, piemēram, brīžos, kad kāds viesis zvana pie durvīm, suns troksni uztvertu mierīgi. Taču, tā kā suņuki ir paklausīgi, tas grūtības nesagādās.

Tā kā suņuks ir augumā mazs, saimniekam jābūt uzmanīgam un mīlošam arī tad, ja dzīvnieks kādu reizi paveic nedarbu, lai gan saimniekam jābūt gana stingram. Mazajam draiskulim ir jāparāda, ka viņa reizēm temperamentīgais raksturs negūs virsroku pār saimnieku.

Parasti punduršpici ir draiskulīgi cilvēku mīļi, kuri labi saprotas arī ar citiem suņiem. Viņiem patīk rotaļāties un pavadīt laiku ar cilvēkiem, īpaši saviem saimniekiem, kurus viņš sargās no jebkura ienaidnieka, aizrautīgi riedams.

Tā kā punduršpicam ir samērā biezs kažoks, īpaši karstās dienās ir jāpievērš uzmanība tam, lai suns nepārkarst. Pomerāniešu biezais kažoks regulāri jāķemmē. Suņu spalva spalva mainās reizi vai divreiz gadā. Punduršpica kažoks var būt visdažādākajās krāsās.

Punduršpici dzīvo vidēji 15 gadus. Pārsvarā suņuki ir augumā līdz 30 centimetriem un svarā līdz trim kilogramiem. Mazajiem pomerāniešiem raksturīgs smails purniņš ar spicām, nedaudz ieapaļotām austiņām, kā arī aste, kas pacelta gaisā.

Mazajam špicam nav nepieciešamas garas pastaigas, taču ārā suni jāizved, protams, katru dienu. Tiesa, daudz aktivitāšu notiks arī mājoklī, jo punduršpics nav no mierīgajiem suņiem. Bumbiņas mētāšana vai citas spēles arī nogurdinās suņuku un samazinās viņa enerģiju.

Liels suns mazā ķermenī – tas noteikti attiecas arī uz punduršpicu. Reizēm mazais suņuks var teju vai uzbrukt lielākiem suņiem un nepārtraukti riet, taču te jāņem vērā, ka suņa uzvedībā būtiska nozīme ir arī viņa apmācībai, tāpēc saimniekam būs jāpieliek savas pūles, lai mazais suns neizaicinātu par sevi lielākos.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Dogtime.com" un "Dogbreedinfo.com".