Nezāles dārzeņu dobē: apkarošana un profilaktiskas metodes

Augmaiņa. Tai ir daudzveidīga ietekme uz kaitīgo organismu attīstību, tajā skaitā arī nezāļu attīstību. Kāpēc? Katrai dārzeņu sugai kā pavadoņu sugas aug arī noteiktas nezāles. Ja mēs dārzeņus neaudzējam pēc augmaiņas sistēmas, tas nozīmē, ka daudz biežāk var veidoties situācija, ka vieni un tie paši vai dzimtas radniecīgie dārzeņi tiek audzēti vienā un tajā pašā vietā vai netālu. Tas rada labvēlīgus apstākļus noteiktu nezāļu sugu attīstībai, kā rezultātā tās pastiprināti savairojas un rada papildu problēmas to ierobežošanā. Turpretī, veidojot augmaiņu vismaz trīs un vairāk lauku sistēmā, noteikto nezāļu sugu savairošanās ir apgrūtināta, jo katru gadu noteiktā laukā aug citi dārzeņi vai to grupa. Dārzeņiem ir dažādas spējas pašiem nomākt nezāles. Šo apstākli vajag ņemt vērā, plānojot augmaiņu.

Spēcīga lapojuma dārzeņus, kas spēj labi konkurēt ar nezālēm – kāpostaugus, izņemot šīs dzimtas sakņaugus; ķirbjaugus, izņemot gurķus, – vajadzētu mainīt ar dārzeņiem, kuriem nav tik laba spēja nomākt nezāles, piemēram, burkāniem, sīpoliem, sarkanajām bietēm, zaļumu un salātu kultūrām. Šis pats aspekts jāizmanto, ja stāda šķirnes un hibrīdus. Izvēloties tos, kam ir spēcīgas lapas, tie strauji aug un spēj sekmīgi konkurēt ar nezālēm, savukārt vajadzētu izvairīties no tādiem, kas prasa perfektu kopšanu, neveido spēcīgu lapojumu un prasa no jebkādām nezālēm tīru lauku.

Neļaut nezālēm ražot sēklas. Bieži dārzeņu dobēs Latvijā vasaras otrajā pusē redzama aina, kad, sākoties ražas novākšanai, nezāļu ierobežošana tiek piemirsta vai atstāta novārtā. Nezāles saaug kupli, zied un, protams, ražo sēklas. Tādējādi rūpīgais darbs, ko pavasarī esam ieguldījuši nezāļu apkarošanā, tiek iznīcināts, jo augsnē nonāk daudz jaunu nezāļu sēklu. Jo īpaši tā tiek pavairota sīkziedu sīkgalvīte (galinsoga). Patiesībā šī gada nezāļu apkarošana bija jāsāk jau pagājušajā sezonā. Nedrīkst ļaut nezālēm ziedēt un brīvi saražot sēklas.

Vienkāršākais iespējamais variants ir nezāļu savlaicīga appļaušana. Otrs posms, kas saistīts ar iepriekšējo, ir savlaicīga ražas novākšana, – jo īsākā laikā mēs novācam lauku (lauciņu), jo ātrāk mēs varam veikt lauka lobīšanu, iestrādājot nezāles. Kā to panākt? Pirmkārt, sēt un stādīt hibrīdus, kas nobriest vienlaicīgi, tātad ražu varēs novākt īsākā laikā. Ja šķirnes ražas novākšanas gatavību sasniedz pakāpeniski, tas ļauj vairāk savairoties nezālēm.

Nezāļu perēkļu likvidēšana. Ir virkne nezāļu, kas rada būtiskas problēmas dārzeņu audzēšanā un izplatās ar sēklām no perēkļiem. Piemēram, vībotnes, usnes, māllēpes, pienenes, dadži, mīkstpienes. Lai nepieļautu šo nezāļu izplatību, pastāv vairākas iespējas. Regulāri izpļauj visas tās vietas, kurās iespējama šo nezāļu nekontrolējama augšana – starp siltumnīcām, saimniecības ēkām, ap kūtīm, mēslu krātuvēm un pašiem kūtsmēsliem, pagrabiem, noliktavām, tehnikas novietošanas laukumiem. Pieļaujama arī glifosāta herbicīdu pielietošana, izmantojot aplikācijas metodi. Taču tad spēkā paliek vecā patiesība, ka nezālēm ir jābūt aktīvās augšanas stadijā, jo tad, kad jau sēklas lido pa gaisu, šāda metode vairs nedos gaidāmo efektu.

Augsnes apstrāde. Savlaicīga (pirms ziedēšanas) nezāļu un augu atlieku iestrādāšana pirms augsnes pamatapstrādes ir pirmais priekšnoteikums, lai nezāļu būtu mazāk. Tālāk nepieciešams kvalitatīvs arums rudenī smagākās augsnēs vai alternatīva – zaļmēslojuma audzēšana (pēc agri novācamām dārzeņu kultūrām), bet pavasarī – kultivēšana vai frēzēšana un sēklas gultnes veidošana – veltņi.

Smilts augsnēs rudenī vai nu atstāj rugaini, vai arī sēj zaļmēslojumu, pavasarī – agrs arums ar augsnes virskārtas pakotāju vai vismaz šļūkšanu uzreiz pēc aršanas. Kultūrām, kuras stāda vai sēj pēc konveijera principa, pirmsapstrādes intervāls nedrīkst būt lielāks par septiņām dienām, jo tad pastāv iespēja, ka daļa no nezālēm pēc kultivēšanas izdzīvos, nobeigumā rezumē speciālists.