Smeldzīgs pieredzes stāsts par dzīvnieku iegādāšanos Kiprā: suni nolēma nāvei  (15)

Mans draugs, kiprietis, gribēja sev medību suni. Vispār daudzi kiprieši ir mednieki, medī tos dažus pāri palikušos zaķus un putnus. Viņš gribēja angļu springerspanielu, lai tas nestu viņam nošautos putnus. Tādas sugas mūsu apkaimē nebija, bet viņš atrada kādu sludinājumu avīzē, un sazinājās ar vienu vīrieti Nikosijā, galvaspilsētā.

Es neko vispār par suņiem uz to mirkli nezināju, nekad man nav bijis suns. Tas vīrietis no Nikosijas mums atveda trīs kucēnus – divus puikas un vienu meiteni, viņi bija 35 dienas veci. Tikai vēlāk es uzzināju, ka ņemt no mammas nost kucēnu var ātrākais 45 dienās, bet vēlams pēc 2 vai 2,5 mēnešiem.

Mēs paņēmām meitenīti, līdzi viņai nedeva neko, izņemot ampulu ar pirmo vakcīnu pret parvovīrusu, ko viņai, kucēnam, tajā pašā dienā iešāva. Nekādu papīru, čipu, kaut vai segas ar mammas smaržu… 250 eiro mums par to paprasīja, draugs samaksāja.

Nākamajā dienā kucēnam sākās vemšana un caureja, aizjozām uz klīniku, vetārsts teica, ka varbūt gastroenterīts, jo no mammas piena pārgāja uz parasto ēdienu. Kad pēc divām dienām pie sistēmas kucēnam vieglāk nekļuva, dakteris teica, ka tas tomēr nav gastroenterīts. Izskatās, ka ir parvovīruss. Bet pret to taču kucēns bija vakcinēts.

Mēs par kucēnu tomēr cīnījāmies. Ārsts teica, ka vienīgā iespēja ir pārliet asinis no vesela suņa, Sadabūjām no drauga radiem suni, pārlējām asinis, bet tas tikai paildzināja to, kam bija lemts būt. Pēc piecām dienām klīnikā kucēnu iemidzināja.

Es gāju pie viņas katru dienu un vairākas stundas auklēju, jau trešajā dienā viņa vairs nevarēja piecelties, bet caureja tik gāja un gāja... Tas ir briesmīgi, kam tā mazā dvēsele izgāja cauri. Es šo atceros un raudu atkal, lai gan tas viss notika jau pirms pusgada. Tad es kādu nedēļu katru nakti raudāju par to nabaga kucēnu un cilvēkiem, kam nav nekādas sirdsapziņas. Un protams, sevi arī vainoju, jo nebiju tam sagatavojusies un neko nezināju, un nenojautu, kas stāv priekšā...

Notikums ar kucēnu bija šausmīgs, bet ar to viss nebeidzās. Par kucēnu mēs atdevām 250 eiro, apmēram tikpat daudz klīnikā. Tad mans draugs piezvanīja tam suņu audzētājam no galvaspilsētas, izstāstīja, kas notika, un prasīja naudu atpakaļ. Vīrietis teica, ka naudu neatdod, bet piedāvāja citu kucēnu pēc pusgada vai vecāku suni tagad. Es biju kategoriski pret, jo tā ir tīra veida "atpirkšanās" ar dzīvām dvēselēm. Bet mans draugs ir kiprietis, un laikam tā mentalitāte te ir līdzīga, jo viņš to audzētāju negribēja vainot notikušajā, vien noteica – citreiz kucēni mirst, ko padarīt… Un draugs vēl pateica, ka vajag vismaz kaut ko no tā veča paņemt. Ja dod vecāku suni, tad to pēc tam varot pārdot un atgūt vismaz kādu daļu naudas… Vārdu sakot, tā pati tirgošanās ar dzīvām dvēselēm.

Es spurojos līdz pēdējam, bet viņš tomēr atveda to suni, kas it kā esot 10 mēnešus vecs. Es suņus tādā stāvoklī vēl nekad nebiju redzējusi! Es nezinu, kas Lūsijai tika nodarīts, bet aptuveni trīs nedēļas viņa bija aptuveni šāda: sēdēja savā būdā un gāja no tās ārā tikai tad, kad neviens neredz, lai reizi trīs dienās nokārtotu savas vajadzības. Peļķe uz balkona tad bija milzīga! Kakas ļoti cietas, jo viņa gandrīz nemaz nekustējās, dakteris pa telefonu man pateica, ka jāsāk iet ārā, jācenšas staigāt, bet viņa nekur negāja, pat nezināja, kas ir pavada. Kad izdevās viņu izdabūt no suņu būdas, tikai nolikās uz sāna un trīcēja. Un nav pat runa par to, ka viņa dzīvē nebija mazgāta, smirdēja, bija pilna ar blusām un ērcēm. mazgāt tādā stāvoklī es viņu negribēju, lai vēl vairāk netraumētu. Es vienkārši cēlu viņu uz rokām un nesu dārzā, kur viņa atkal gūlās un trīcēja. Tad es piesēju viņu pie koka un pagāju nost. Kad biju drošā attālumā no viņas, tad viņa izslējās.

Pirmais prieciņš viņai sākās ar mūsu pagalma kaķiem, tos es baroju un viņi man kā aste staigā pakaļ. Man liekas, ka Lūsija redzēja, ka kaķi man uzticas, un sāka pamazām atmaigt. Aptuveni nedēļu, pusotru viņa joprojām asi reaģēja, kad tuvojos kokam, un ne par kādu iešanu pavadā nevarēja būt ne runas, bet vismaz tagad viņa čurāja dārzā. Pēc kāda laika viņa tomēr atlaba un vienā jaukā dienā, kad atsēju pavadu no koka, viņa sāka iet man nopakaļ… Tā bija tāda uzvara un atvieglojuma sajūta!

Tagad Lūsija ir jau gandrīz normāls suns, bet joprojām uzvedas ļoti jocīgi, piemēram, kad mājās atnāk ciemiņi, viņa slēpjas, baidās, negrib tuvoties. Ārā uzvedas drusku drosmīgāk.

Nu jā, un kamēr es te par viņu cīnījos (atgādinu, tas ir pirmais suns manā dzīvē un es vispār nezināju, ko daru un vai kādreiz kļūs labāk), mans varonis, kiprietis, katru dienu īdēja, ka suns šis nekam neder un ka jāsūta atpakaļ. Protams, medību suns no viņas nesanāks, bet es ļoti strikti draugam norādīju, ka jau brīdināju, lai neņem nekādu suni no tā galvaspilsētas vīrieša, bet draugs mani neklausīja. Tagad mums ir jāuzņemas atbildība par šo rīcību. Ja jau suns paņemts, tad viņu ir jāaudzina, nevar suni kā mēbeli turpu šurpu sūtīt.