Privātais arhīvs. Sandra un Lūsija
Pirmais suns nomira, būdams vēl tikai kucēns, bet nākamais mīlulis bija tik bailīgs, ka gandrīz mēnesi gulēja savā būdiņā un nekustējās ne no vietas – tā iesākas Sandras Maļuhas dzīvnieku stāsts par skaudro pieredzi Kiprā. Valsts kūrorta zonā, Protarasā, viņa dzīvo divus gadus, un tagad zina, kā ir nēsāt savu suni uz rokām, kāda ir kipriešu attieksme pret dzīvniekiem un kā apkārtējie iedzīvotāji apvieno spēkus dzīvnieku glābšanā. Turpinājumā Sandras stāstījums.

Mans draugs, kiprietis, gribēja sev medību suni. Vispār daudzi kiprieši ir mednieki, medī tos dažus pāri palikušos zaķus un putnus. Viņš gribēja angļu springerspanielu, lai tas nestu viņam nošautos putnus. Tādas sugas mūsu apkaimē nebija, bet viņš atrada kādu sludinājumu avīzē, un sazinājās ar vienu vīrieti Nikosijā, galvaspilsētā.

Es neko vispār par suņiem uz to mirkli nezināju, nekad man nav bijis suns. Tas vīrietis no Nikosijas mums atveda trīs kucēnus – divus puikas un vienu meiteni, viņi bija 35 dienas veci. Tikai vēlāk es uzzināju, ka ņemt no mammas nost kucēnu var ātrākais 45 dienās, bet vēlams pēc 2 vai 2,5 mēnešiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!