Darbīgais suņuks ar pērtiķa seju – Briseles grifons

Briseles grifoni, bieži saukti vienkārši par grifoniem, radušies Beļģijā. Tur viņi bija un joprojām ir plaši pazīstami kā uzticami darba suņi, kas teju jebkuru vietu pasargās no žurkām un pelēm. Taču ar laiku mazie grifoni kļuva iemīļoti arī kā mājas mīluļi un suņuki cilvēka kompānijai. Tiesa, ar viņiem nemaz tik viegli nav, jo grifoni mēdz būt ietiepīgi, tāpēc saimniekam var nākties piepūlēties, lai mazo suni savaldītu.

Šos suņus arī nereti apzīmē ar vārdiem "pērtiķa seja", jo tādas asociācijas raisa suņuka purniņš.

Tiek vēstīts, ka liela loma suņu šķirnes attīstībai bija Beļģijas karalienei Marijai Henrietei, kura suņukus tik ļoti iemīļojusi, ka sākusi tos audzēt un popularizēt ne tikai Beļģijā, bet arī ārpus tās robežām, iepazīstinot arī citu valstu iedzīvotājus ar augumā mazajiem mīluļiem.

Šķirnei kļūstot arvien populārākai, 1883. gadā noteikts arī tās standarts, proti, pazīmes, kādām būtu jāpiemīt Briseles grifonam. 1889. gadā Briselē izveidots Briseles grifonu klubs. Bet jau pēc dažiem gadiem, 19. gadsimta 90. gados, grifoni aizceļojuši arī uz Angliju, kur turpmāko gadu laikā izveidoti īpaši Briseles grifonu klubi, kā arī audzēti šīs šķirnes suņuki. Tiek vēstīts, ka ap šo laiku grifoni nokļuvuši arī ASV, kur 1899. gadā mīluļi reģistrēti Amerikas Kenelklubā, taču 1900. gadā oficiāli atzīti.

Abi pasaules kari ietekmēja suņu šķirnes attīstību, turklāt pēc Otrā pasaules kara Briseles grifoni bija teju vai izzudusi suņu šķirne pat savā dzimtenē, proti, Beļģijā. Taču suņu audzētāji no Anglijas lika lietā savus resursus un palīdzēja saglabāt Briseles grifonus. Lai arī Briseles grifons joprojām tiek uzskatīta kā reta šķirne, īpašu popularitāti tā guva 1997. gadā, kad pirmizrādi piedzīvoja filma "Cik labi vien var būt" ("As Good As It Gets") ar aktieri Džeku Nikolsonu galvenajā lomā. Gan filmā, gan arī tās reklāmas plakātā redzams Nikolsons, rokās turot Briseles grifonu.

Parasti suņa spalva ir sarkanīgi brūnā, melnā krāsā, turklāt tās kažokā var savstarpēji mainīties, radot interesantus rakstus.

Suņukam, kam ir raupjš kažoks, spalva būs bieza un viļņaina, turklāt tā būs ievērojami garāka arī purniņā. Savukārt gludspalvainajiem suņukiem kažoks būs taisns, īss, teju vai spīdošs. Viļņaina spalva šādos sunīšos parasti netiek novērota.

Lai saglabātu grifona kažoku vislabākajā izskatā, to nepieciešams regulāri ķemmēt. Ja suņukam ir īpaši gara spalva, ticams, ka būs nepieciešama arī speciālista palīdzība tās kopšanā.

Lai arī suņuki ir augumā mazi, grifoni ir salīdzinoši smagi. Turklāt arī viņu raksturs mēdz būt ietiepīgs, par ko gan noteikti neliecina suņuku mīlīgais purniņš.

Taču nav arī tā, ka suns neciena savu saimnieku. Tiek vēstīts, ka Briseles grifoni reizēm ir kā saimnieka "astes", aizrautīgi sekodami katram cilvēka solim.

Šīs suņu šķirnes pārstāvjiem, līdzīgi kā jebkuram suņukam, vajadzīga apmācība, lai dzīvnieciņš būtu paklausīgs un rātns. Pretējā gadījumā grifons var sākt dzīvot savu dzīvi, neklausot saimnieku un pat jūtoties pārāks pār ģimenes locekļiem.

Tā kā suņi ir gudri un attapīgi, kā arī diezgan sportiski, Briseles grifoni piedalās arī dažādās sacensībās, tostarp adžiliti. Treniņu process var būt bagātinošs gan saimniekam, gan sunim, jo kopā pavadītais laiks jebkuram dzīvnieciņam ir svarīgs. Tiesa, reizēm ietiepīgā rakstura dēļ ne viss suņukam ātri veiksies, taču pacietība un mērķtiecība ir īpašības, kurām jāpiemīt suņa saimniekam.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Dogtime" un "Dogbreedinfo".