Četrkājaino draugu ietekmē jebkuras pārmaiņas, tostarp arī, piemēram, pārcelšanās no viena mājokļa uz otru vai jauna ģimenes locekļa parādīšanās. Taču nereti suņuki mēdz arī spilgti pārdzīvot sava uzticamā saimnieka aiziešanu mūžībā, nespēdami pamest cilvēka kapavietu. "Washington Post" apkopojis vairāku speciālistu viedokļus par to, vai suņi tiešām jūt skumjas par savu mirušo saimnieku.
Pasaulē zināmi vairāki stāsti par uzticamajiem cilvēka draugiem, kuri savu saimnieku turpina gaidīt pat pēc viņa nāves. Teju vienmēr to saista ar suņa skumjām un nespēju atvadīties no saimnieka.
Iespējams, populārākais stāsts par dzīvnieka nebeidzamo draudzību ir saistāms ar akita-inu suni Hačiko Japānā, kurš savu saimnieku ik dienas gaidīja pie vilciena stacijas. Uzticība, mīlestība, draudzība – šīs un vēl citas īpašības tiek piedēvētas četrkājainajiem draugiem brīžos, kad cilvēki redz vai dzird kādu aizkustinošu stāstu par suņukiem. Bieži vien ir redzamas dažādas fotogrāfijas ar suņiem pie, kā šķiet, savu saimnieku kapavietām. Pārsvarā cilvēki šo skatu tiecas tulkot kā mīluļa skumjas un nespēju atvadīties no sava saimnieka.
Psiholoģe Aleksandra Horovica (Alexandra Horowitz) pieļauj, ka suņi varētu skumt, taču, piemēram, daudziem pazīstamo Hačiko stāstu viņa raksturo kā cilvēka interpretāciju. Cilvēks uz suņa darbībām veras no sava skatu punkta, piesaistot dzīvniekam sev zināmo darbību - skumjas.
"Kad mēs kādu cilvēku zaudējam, mēs zinām, ka viņu vairs nekad neredzēsim. Es neesmu pārliecināta, ka suņiem ir tāds pats uzskats. Ja tā nav, tad suņiem skumjas var būt citādākas nekā mums," skaidro psiholoģe Horovica.
Savukārt antropoloģe Kinga ir pārliecināta, ka suņi ir spējīgi just skumjas, bet to noteikšanā būtu jāņem vērā plašāks apstākļu kopums, nevis viens fakts, ka suns nespēj atvadīties no saimnieka. Viņa uzskata, ka jāanalizē arī suņa izturēšanās un raksturs pirms saimnieka nāves un pēc tās, kā arī četrkājainā drauga izturēšanās tikko pēc cilvēka nāves. Piemēram, suns varētu atrasties gan tuvu pie saimnieka, gan arī pavisam citā istabā.
Psiholoģijas profesors Klaivs Vains (Clive Wynne) uzskata, ka tas ir nenoliedzami – suņi tik tiešām ar cilvēku izveido ciešu saikni un jūt arī emocionālās sāpes. Taču neskaidrs ir šādu sajūtu ilgums. Klaivs izsaka šaubas par to, vai skumjas var mākt gadiem ilgi, lai gan Greifriāras Bobijs, terjers, kas savu saimnieku Skotijā gaidījis 14 gadus, ir šķietams pierādījums pretējam. Taču Vains norāda arī uz to, ka Bobija stāsts tika mitoloģizēts un pat heroizēts, aprakstīts grāmatās. Tiek pieļauts, ka Bobijs pie sava saimnieka kapavietas laiku pavadīja tāpēc, ka kapsētas viesi un darbinieki suni gluži vienkārši baroja, līdz ar to mīlulim bija izdevīgi tur uzturēties.
Speciālisti atzīst, ka saikne starp cilvēkiem nav vienlīdzīga ar saikni starp cilvēku un suni, tās ir savstarpēji atšķirīgas. Tāpēc arī suņa skumjas, ko savām acīm redz cilvēks, nevar viennozīmīgi tulkot.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
