Lieka izšķērdība vai ieguvums: ekobūvnieka viedoklis par pasīvo māju būvniecību  (1)

Attiecībā uz pasīvajām mājām Latvijā, pieredze ir salīdzinoši neliela – gan pašiem būvniekiem, gan arī cilvēkiem, kuri šādās mājās dzīvo. No mārketinga viedokļa – pasīvās mājas koncepts ir ļoti vilinošs – māja, kas ir tik blīva, ka tai nav siltuma zudumu, un līdz ar to būs minimālas apkures izmaksas. Sabiedriskajai ēkai vai daudzdzīvokļu mājai pasīvās mājas koncepts tik tiešām ir praktisks un izdevīgs. Privātmājas īpašniekam jārēķinās ar zināmiem ierobežojumiem un papildu izdevumiem, par ko būvnieki mēdz noklusēt.

Pirmais, ar ko cilvēkiem asociējas pasīvā māja – dārga būvniecība, minimāli apkures izdevumi. Tomēr Tučs uzsver: "Pasīvas mājas būvniecībā ir jārēķinās arī ar papildu uzturēšanas izmaksām. Ir nepieciešams ierīkot modernas iekārtas, piemēram, gaisa apmaiņai tiek ierīkota ventilācijas – rekuperācijas sistēma, kas nodrošina mājā piespiedu ventilāciju. Šīs iekārtas ir aprīkotas ar mūsdienīgu elektroniku, taču jārēķinās, ka, tehnoloģijām strauji attīstoties, pēc 10 – 20 gadiem modē jau būs pavisam kas cits. Tādēļ maz ticams, ka nākamās paaudze šādas iekārtas izmantos. Bet māju taču būvē ne tikai 10 – 20 gadiem, bet vismaz 50!"

Vēl der aizdomāties – kas notiks, ja mājā, kur gaisa apmaiņu panāk ar piespiedu ventilāciju, pēkšņi zudīs elektrība. Cilvēki var izelpot mājā esošo skābekli un miegā to pat nepamanīt. Kā arī, dzīvojot pasīvajā mājā, cilvēkiem ir jāievēro zināmi ierobežojumi, piemēram, ziemā nevar lieku reizi vērt vaļā logus, jo neparedzēta gaisa kustība var izjaukt pasīvās mājas konceptu. Šīs jomas ekobūvniekiem ir savs redzējums, kādai būtu jābūt privātmājai, lai tajā varētu gan dzīvot ar komfortu, gan maz maksāt par apkuri.

Joprojām valda mīts, ka ar malku apkurināmā mājā saimniekam būs nemitīgi jākurina. ''Energoefektīvi uzbūvēta ēka ar malku ir jākurina reizi dienā. Turklāt tā taču ir arī atpūta acīm un dvēselei – iemet pagalīti un caur krāsns stikliņu skaties dzīvā ugunī," skaidro jomas speciālists.

"Mājai ir jākalpo cilvēkam, nevis otrādi. Tādēļ viens no svarīgākajiem nosacījumiem – mājas būvei ir jābūt vienkāršai, turklāt ēkai ir jābūt parocīgi un saprotami ekspluatējamai tās saimniekiem. Kā arī, privātmājai ir jākalpo ilgu mūžu, tāpēc tajā izmantotajiem materiāliem vajadzētu būt tādiem, kas nav jāmaina, jāpārbūvē ik pēc 10-20 gadiem. Protams, privātmājai ir jābūt ļoti energoefektīvai, lai saimniekiem būtu maz jāmaksā par apkuri,'' skaidro ekobūvnieks.

Šai ziņā ekobūvnieki iedvesmojās no mājām, kādas būvēja senie latvieši. Daudzām no tām pašlaik ir 100 – 150 gadi, un tās kalpo joprojām. Tučs stāsta, ka senāk namdari, būvējot mājas, ļoti lielu vērību pievērsa tam, lai tās būtu energoefektīvas. Siltināja ar dažādiem dabas materiāliem un izmantoja knifus, lai panāktu lielāku energoefektivitāti, piemēram, māju novietoja atbilstoši debess pusēm – ar logiem uz dienvidu pusi, šādā veidā izmantojot saules enerģiju.

Zīmīgi arī, ka senāk cilvēki savas mājas nebūvēja purvainās vietās, jo mitrā augsnē ēkai izmantotie materiāli samirkst un energoefektivitāte ievērojami samazinās. Ja salīdzinām – mūsdienās katrs kurš var atļauties, māju būvē pēc iespējas tuvāk ūdenim – upei, ezeram, jūrai.

Ekobūvnieki izpētījuši senās senču tehnoloģijas, materiālus un knifus, un sākuši tos pielietot ēku būvniecībā, tikai mūsdienīgākā veidā. Tučs atklāj, ka, izmantojot modernizētu senču tehnoloģiju un materiālus, tika uzbūvēta māja, kuru kurinot ar malku, pilnīgi pietiek ar piecām, sešām pagalītēm, un māja ir silta. Tā ir tik energoefektīva, ka pat, apsildot ar elektrību, -15 ^oC grādu salā apkures rēķins būtu zemāks nekā apkurinot māju ar granulu katlu.