Laukakmens mūris, niedru jumts un magnolija dārzā – pasakaina vasarnīca Lielvārdē  (10)

Lai arī šarmantā vasarnīca meklē jaunus saimniekus, pašreizējā namamāte Anete Rīta neskopojās padalīties ar informāciju par mājas vēsturi un tās dzīves līkločiem. Kā jau tas bija gaidāms, māja ir īpaša, un kā nu ne, ja pagalmā aug magnolijas koks.

Mīlīgā paskata vasarnīcu, kuras kopējā platība ir 1751 kvadrātmetri, 70. gados uzbūvēja Anetes vecvecāki. Lielā mērā mājas vizuālais koncepts un dizains ir vectēva panākums – gleznotāja Laimdota Mūrnieka izsapņots un realizēts. Kā jau to var just viņa darbos, viņš vienmēr tiecās pēc harmonijas, kas sastopama dabā un senlatviešu kultūrā, un vēlējās šos principus ienest arī mājas dizainā un interjerā. ''Viņš bija tik liels romantiķis un sapņotājs, ka vēlējās māju būvēt bez iekšējās tualetes – savā iztēlē viņš redzēja sevi rītausmā basām kājām skrienam uz āra mazmājiņu.'' Anete smejot atklāj, ka vecmamma gan bijusi pretstats un par to neesot gribēju ne dzirdēt. Galu galā, uzklausot arī vecmammas vēlmes, tapusi pasakaini skaista vasarnīca, kur piedzīvots ne viens vien skaists stāsts.

Māja atrodas 200 metru attālumā no likteņupes Daugavas, 15 minūšu gājienā no Lielvārdes stacijas. Ēka ir celta kā vasarnīca – to noteica tā laika padomju likums, citādi nevarēja. Mājā gan tika ierīkota apkures sistēma, taču Latvijas bargo ziemu tā neizturēja. Tā nu māja tiek apdzīvota no vēla pavasara līdz agram rudenim. Pēc būtības ēka ir paredzēta kā dzīvojamā māja – pirmajā stāvā ir virtuve un plaša dzīvojamā istaba, ko jo īpaši var novērtēt vasaras karstajās dienās. No Daugavas vestais mājas apdares laukakmens notur iekšējo temperatūru patīkamā vēsumā. Dārzā izvietoti divi īpaši lieli Daugavas akmeņi – viens no tiem blakus akai.

Lielākoties māja saglabājusies autentiska un tāda, kāda tā ir būvēta. Veranda tika pārbūvēta – sākotnēji tā bija uz pusi šaurāka, tikai kā gaitenis, kas ved laukā. Tagad tā ir jau kā dzīvojamā telpa siltās dienās. Mājas niedru jumts gan ticis mainīts. Būtībā niedru jumtam jākalpo ap 100 gadu, taču tas tika uzlikts nepareizi un niedres ar laiku sāka slīdēt laukā. Jumta licēji, lai gan pieredzējuši, nekad nebija likuši niedru jumtu šāda veida plānojumam.

Otrais stāvs sastāv no guļamistabas un studijas, kas arī laika gaitā kalpojusi gan kā guļamistaba, gan dzīvojamā telpa. Pašā augšā ir maza jumta istabiņa – tā sākotnējā plānojumā nemaz nebija paredzēta un tika iekļauta pēdējā brīdī. Saimniece stāsta, ka tā kļuvusi par daudzu mīļāko telpu šajā mājā, kas laikam ir ļoti raksturīgi bēniņu telpām.

Laika gaitā remontētas tikušas divas telpas – guļamistaba otrajā stāvā, kur nomainīja tapetes un grīdas segumu, un vannasistaba, kas tika renovēta par tualeti un dušas telpu. Par dušas telpu Anetei ir bērnības atmiņas. ''Kad biju maza, dušas telpa izmantota netika. Tā vietā reizi nedēļā tika kurināta vanna pagrabā, īpašā tam piemērotā telpā, kas bija vesels piedzīvojums. Atceros, ka pēc vannas tiku satuntulēta milzīgā halātā, un tad bija ātri jāskrien cauri aukstajam pagrabam uz māju, jāiekārtojas kādā no mīkstajiem krēsliem un jāgaida pankūkas ar zemenēm.''

Interjers, protams, ticis mērķtiecīgi veidots saskaņā ar mājas principu. Daži elementi, piemēram, lielā studijas griestu lampa un kamīna režģis, kā arī dekors ar vecmammas iniciāļiem, tikuši īpaši pasūtīti. Taču daļa mēbeļu un veclaicīgo trauku paši atnākuši vai tikuši atrasti senās lauku mājās. Vecāmamma savulaik šad tad devās izbraukumos pa lauku sētām kā daktere, piedāvājot medicīnisko izmeklēšanu cilvēkiem, kuri nebija spējīgi paši nokļūt pie ārsta. Samaksāt, protams, neviens neko nevarēja, taču kaut kā vēlējās vecaimammai pateikties, un tā nu tikuši pie kolekcijas cienīgām relikvijām. Vecaimammai acs jau bija ietrenēta, tā arī sākās viņas aizraušanās ar veco čuguna gludekļu un citu antīku lietu kolekcionēšanu.

Pašreizējā mājas saimniece, kura vasarnīcā piedzīvojusi ne vienu vien skaistu bērnības atmiņu, stāsta, ka māja vienmēr bijusi īsts kultūras un viesību centrs. ''Vecmamma bija īsta pasākumu dvēsele un aktīva organizatore, un vēl pirms mājas pabeigšanas pulcēja vietējos kaimiņus uz karnevālu un citiem pasākumiem. Māja piedzīvojusi daudzas kāzas. Atceros, ka mājas vārti bieži bija vaļā, tad bija skaidrs, ka tiek gaidīts kāds viesis. Bieži vien viesi ieradās arī neplānoti. Tāpat svinējām arī "Bērnības svētkus" jeb bērnu sporta spēles – vēl viens no vecāsmammas organizētajiem pasākumiem, pulcējot vietējos bērnus un viņu vecākus.''

Savu bērnību šeit atceros kā īstu maģiju. ''Viens no stāstiem saistīts ar mammas jaunības dienas ballīti šajā mājā. Vakara gaitā jaunieši izdomājuši iet nopeldēties Daugavā. Tur notikusi nejauša saskriešanās ar kādu vietējo jauniešu bandu, kuru galu galā aizbiedējis mammas milzīgais poļu aitu suns. Pēc peldes svinības gājušas pilnā sparā, kad pēkšņi dārzā ierodas iepriekš satiktā banda, nu jau ar mietiem rokās. Rīgas džeki, vēl iereibuši, protams, ir gatavi kautiņam, taču mamma saprata, ka labi nebūs, tāpēc vārdu pa vārdam uzaicinājusi bandas vadoni iedzert ūdeni no mūsu akas. Galu galā viss beidzās laimīgi un visi šķīrās draudzīgā noskaņojumā. Tā nu mūsu akas ūdens ieguvis teju vai leģendāru un dziedinošu nozīmi. Tas vienmēr ticis īpaši slavēts.