Māju lielummānija: cik daudz vai maz telpas patiesībā vajag dzīvošanai  (72)

Par to, vai mājas tiek celtas pārlieku lielas vai tomēr sadzīvei atbilstošos izmēros, varam spriest katrs pats pēc savas vai tuvāko cilvēku pieredzes, tomēr ir interesanti ieklausīties speciālista viedoklī, kas ar to saskaras dienu dienā. Šajā sakarā uzrunājām ''GV Birojs'' valdes priekšsēdētāju un arhitektu Gundaru Vīksnu. Vaicājot par privātmāju būvniecību desmit gadu laika sprīdī un novērojumiem šajā periodā, speciālists skaidro, ka ir mainījušās domas un prasības attiecībā uz ēkas energoefektivitāti un izmantojamiem materiāliem. ''Šodien visi zina, kas ir energoefektīva māja, aptuveni zina, kas ir pasīvā māja un arī, kas ir no ekoloģiskiem vai videi draudzīgiem materiāliem celta māja. Bet tā ir laikmeta iezīme – līdz krīzei arī arhitektiem, vismaz lielam vairumam arhitektu, minētās lietas nebija prioritāro zināšanu sarakstā.'' Lai arī šobrīd sabiedrība šķiet zinošāka būvniecības aktualitātēs, nevarētu teikt, ka manāmas pārmaiņas attiecībā uz ēkas lielumu un telpu sastāvu, skaidro arhitekts.

Gribētos jau domāt, ka ir noteikta optimālā kvadratūra vai veids, kā aprēķināt, cik lielu māju būvēt un kas atbilstu arī pēc pieciem, desmit un divdesmit gadiem dzīvošanas paradumiem, tomēr šajā sakarā arhitekts viennozīmīgi palīdzēt nevarēs, un arī neviens speciālists ne.

''Nevaru definēt nekādus citus kritērijus, kā veselais saprāts un cilvēka spēja pēc pirmās intervijas ar arhitektu savu viedokli, dažkārt es tās pat sauktu arī par kaprīzēm, mainīt. Faktiski vienīgā mēraukla ir naudas maka biezums un tam proporcionālais vai reizēm apgriezti proporcionālais inteliģences līmenis. Bet man ar lieliem pārspīlējumiem nav gadījies sastapties, visi mani klienti ir bijuši saprātīgi un pat ļoti inteliģenti cilvēki. Varbūt man ir šajā ziņā vienkārši paveicies,'' skaidro Vīksna.

Sarunā ar klientu svarīgi izrunāt telpu platību attiecības, lai varētu nonākt pie kāda kopsaucēja. ''Es skaidroju klientiem, ka pa nakti mēs guļam, acis mums ir ciet, un apziņa neatrodas guļamistabā, tādēļ pamatoti ir guļamistabas projektēt mazas, bet visu iegūto platības resursu atdot tām telpām, kurās uzturamies kopā ar ģimeni – dzīvojamās telpas, virtuve, respektīvi, dienas aktivitāšu zonai. Līdzīgas sarunas ir, piemēram, par balkonu otrā stāvā pie guļamistabas ēkai, kas atrodas laukos, meža vai ezera malā. Parasti es uzdodu jautājumu, vai esat pienācīgi izvērtējuši šādas izbūves lietderību. Cik tad bieži gribēsies no rīta pamosties, iet lejā sagatavot kafiju, un tad nest to augšā, lai izietu uz balkona to izdzert? Lejā taču ir terase, dārzs utt. Un tad mēs nonākam pie atzīšanās, ka, jā mums tagad balkons ir, bet tā vienīgā funkcija ir izpurināt putekļus no segām un reizi pa reizei to tīrīt...'' Šādas pārdomas nudien ir vietā, un kaut par tādām lietām liktu aizdomāties katrs arhitekts, interjera dizainers vai cits jomas speciālists, kas lielā mērā tomēr ietekmē to, kādā mājā galu galā cilvēki dzīvos un vai pēc gadiem izdarītā izvēle nebūs jānožēlo.

''Latvijas, kā jau jaunas valsts iezīme ir tāda, ka naudas daudzums, kas kādam konkrētam cilvēkam pieder, galīgi nav vienots lielums ar cilvēka inteliģences līmeni, mūsu cilvēki daudzkārt vienkārši nav dzīves gudri. Tāpēc arī šāda izrādīšanās un nespēja prognozēt nākotnes riskus. Arī nekritiska attieksme pret savu vajadzību definēšanu – kaut vai mans piemērs par balkonu. Ja salīdzinām izmaksas par šādu balkonu un tā izmantošanas lietderības koeficientu, tad varbūt šis dažus tūkstošus vērtais balkons sanāks pat pati dārgākā lieta visā mājā. Viena uz tā pavadītā minūte izmaksās dārgāk par stundu, kas pavadīta dzīvojamā istabā,'' pārdomas rosina Vīksna.