Sarkstošais ēģiptietis no Maltas – valdnieku mīlulis faraonu suns

Faraonu suns tiek uzskatīts par vienu no vecākajām pieradināto suņu šķirnēm. Mīluļi radušies vairāku gadsimtu tālā pagātnē. Lai arī pavisam skaidru liecību par to, kur šķirne radusies, nav, tiek pieņemts, ka suņu dzimtene ir Ēģipte. Tas secināts pēc daudzajām liecībām, proti, arheoloģiskajiem izrakumiem un zīmējumiem, kas apstiprina – tieši Ēģiptē dzīvojuši faraonu suņu senči.

Faraonu suns ir reti sastopams, taču ārkārtīgi skaists suns. Vai zināji, ka tieši faraonu suns ir tas retais mīlulis, kurš spēj nosarkt? Vai ka viņa astes galiņam jābūt baltam?

Lai arī sākotnēji suņi bijuši izplatīti vien Āfrikā, galvenokārt Ēģiptē, ticams, ka feniķieši šo suņu šķirni pamazām padarīja populāru arī Vidusjūras valstīs, konkrētāk, Maltā. Tieši šai mazajai valstij ir īpaši liela loma faraonu suņu šķirnes saglabāšanā šajā gadsimtā. Divu tūkstošu gadu laikā faraonu suns ar Maltas iedzīvotāju un entuziastu gādību radies par mīluli, kādu to redzam šobrīd. 1974. gadā faraonu suns pat pasludināts par Maltas nacionālo suni, bet 1977. gadā izdoto Maltas liras monētu reversā attēlots šīs suņu šķirnes pārstāvju veidols.

Maltiešu valodā faraonu suns tiek saukts par "Keln Tal-Fenek", kas nozīmē – trušu suns. Tieši šos mazos dzīvniekus ķer faraonu suns. Līdzīgi kā citiem suņiem, arī faraonu sunim ir spēcīga un lieliski attīstīta oža, tāpēc suns, sajutis kādu dzīvnieku, neatlaidīgi dzīs tam pēdas.

Citur pasaulē suņi kļuvuši zināmāki pagājušā gadsimta otrajā pusē, kad tie ieceļojuši Lielbritānijā un ASV.

Drosmīgs, uzticams, gudrs – tās ir tikai dažas no faraonu suņa labajām īpašībām, kas novērtētas gadsimtiem ilgi. Turklāt pavisam īpaša ir mīluļu spēja nosarkt. Tik tiešām – brīžos, kad suns nosarkst, viņa deguntiņš un ausis iekrāsojas rozā toņos. Visbiežāk tas novērojams tad, kad faraonu suns ir priecīgs, patīkami satraukts vai tiek samīļots.

Faraonu suns ir liels rējējs, kurš savas vokālās dotības izrāda teju vienmēr – kad dzenas pakaļ kādam medījumam, kad redz svešinieku vai sadzird jebko, kas izklausās aizdomīgi. Protams, riešana var būt arī garlaicības pazīme, tāpēc saimniekam jāparūpējas, lai suņukam būtu dažādas rotaļlietas un spēles, kurās piedalīties ar aizrautību.

Kažoks ir īss un spalva ir ķermenim pieguļoša. Spalvas dēļ tiek vēstīts, ka suņi slikti pacieš aukstumu, tāpēc vēlams, lai faraonu suņi dzīvotu iekštelpās vai viņiem tiktu nodrošināts silts apģērbs.

Sunim ir gara mugura, garas kājas un kakls, spicas ausis un dzintarkrāsas acis. Ik dienu sunim vajadzīga vismaz pusstundu gara pastaiga, kuras laikā suns gūst tik nepieciešamo fizisko slodzi un aktivitātes, kas palīdz izkustēties.

Interesanti, ka faraonu suņa purniņā var būt novērojams smaids. To veido suņa atvērtā mute, kas atgādina smaidošu mīluli. Tiek uzskatīts, ka ne visi suņi tā dara, taču saimnieki saviem mīluļiem to īpaši iemāca.

Jāuzmanās, lai līdz ar suni mājoklī nedzīvo arī dzīvnieciņi, kurus citos apstākļos faraonu suns medītu, piemēram, žurciņas, jūrascūciņas, truši, pat kaķi. Lai arī suni, protams, var pieradināt pie kopīgas dzīves ar mazākajiem mājdzīvniekiem, vēlams neatstāt suni bez uzraudzības pārējo mīluļu klātbūtnē.

Faraonu suņus neiesaka palaist vaļā no pavadas, jo suņi savu spēcīgo instinktu dēļ var vienā mirklī doties nezināmā virzienā, lai sadzītu pēdas kādam sajustam dzīvniekam. Taču, protams, ar apmācītu un paklausīgu mīluli, par kuru saimnieki ir pārliecināti, šādas problēmas neskar, un suns būs rātns un mierīgs.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Dogbreedinfo" un "Dogtime".