Veterinārārste Džesika Vogelsanga "Vetstreet" raksta, ka viņas kaķis ne reizi nav šņācis, savukārt viņas tēva mīlulis nepatiku izrāda teju vai katru stundu. "Kā tad ir labāk?" retoriski jautā Vogelsanga.
Speciāliste min, ka šņākšana raksturojama kā negatīva darbība un kā brīdinājums, ko kaķis izrāda brīžos, kad jūtas iebiedēts, viegli ievainojams, apdraudēts. Turklāt, ja kaķa dibens ir uzsliets gaisā, bet ķermeņa priekšējā daļa gandrīz vai pieplakusi pie grīdas un ausis ir pieglaustas galviņai, kamēr mīlulis šņāc, tā nepārprotami ir attieksmes izrādīšana. Tādējādi saimnieks var saprast, ka kaut kas apkārtējā pasaulē kaķīti ir satraucis. Iespējams, šāds iemesls ir visai pašsaprotams, piemēram, gadījumos, kad mājoklī parādās suns.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
