Suns, kuru franču armija izmantoja pasaules karos – čaklais boserons

Prātojot, kur suns radies, un redzot šķirnes nosaukuma rakstību angļu valodā ("Beauceron") vai franču valodā ("Berger de Beauce"), rodas nojausma – boserona dzimtene ir Francija, turklāt reģions, kur tas radies, arī ir iekļauts šķirnes nosaukumā. Bose reģions ir vieta, kur nosakāma ganu suņa izcelsme.

Šī šķirne vēsturiskos dokumentos pieminēta jau 1578. gadā. Savukārt 1863. gadā Pjērs Menīns definējis divas dažādas ganu suņu šķirnes, no kurām viena bija briārs – garspalvainais suns, bet otra, kuras pārstāvim ir īss kažoks, bija boserons. Tajā pašā gadā boserons pirmo reizi izstādīts Parīzē, taču pagāja pāris desmiti gadu, kamēr izveidoja pirmo ganu suņu klubu, kurā tika iekļauts gan briārs, gan boserons.

Lai arī pirms tam boseroni un briāri tika savā veidā savienoti, 1911. gadā izveidots klubs, kas apvieno tikai boseronus.

Jau pieminētās drošsirdības un bezbailības dēļ suņus izmantoja arī kara laikā. Viņi ir ne tikai lieliski ganu suņi, bet arī labi palīgi kara ziņojumu piegādāšanā, mīnu noteikšanā, ienaidnieka pēdu sadzīšanā. Daudzām suņu šķirnēm ir raksturīga darbošanās ārpus vēsturiski zināmajām darbības jomām (piemēram, ganu un aitu suņi jau gadiem ilgi veiksmīgi darbojas gan dažādos dienestos, gan cilvēku glābšanā), tāpēc arī boserons nav izņēmums. Suns ir viegli apmācāms, tāpēc ticams, ka saimnieks varēs sunim iemācīt dažādas komandas un izpildīt vieglākus un sarežģītākus uzdevumus.

Lai arī boseronu darba spējas un rakstura īpašības novērtētas gadsimtiem ilgi, šķirne joprojām uzskatāma par retu. Tās pārstāvji nav bieži sastopami visā pasaulē, bet tiek atzīta viņu sargāšanas spēja, darbība ganībās, kā arī būšana par mājas mīluli. Francijā suņus izmanto arī policija un armija, turklāt franču karavīri tieši šīs šķirnes pārstāvjus izmantojuši kara vajadzībām. Tiek īpaši uzsvērta suņu spēja uzdevumus izpildīt bez vilcināšanās, kas novērtēta pat lielāko karu laikā.

Galvenokārt boserons novērojams tumšā kažoka krāsā, proti, pamatā melnā krāsā ar brūniem plankumiem. Daudz retāk var sastapt boseronu, kura kažokā līdzās iepriekš minētajām ir arī pelēkā krāsa. Nav pieļaujama balta krāsa, taču melnajai krāsai jābūt izteiktākai par brūno.

Interesanti, ka ir noteiktas vietas suņa ķermenī, kur brūnajām nokrāsām obligāti jābūt. Tās ir vietas ap acīm (ne tieši ap tām, bet gan plankumiem virs acīm), punktiņi vaigos, krāsojums ap suņa muti, kā arī kakla rajonā, zem astes un uz kājām. Bieži novērojama brūnā krāsa ir arī krūškurvja rajonā.

Šķirnes standartā ir noteikts, ka boserona pakaļķepām jābūt arī papildu pirkstveida izaugumam, kas nemaz tik bieži netiek novērots.

Uzticības, bezbailības un uzmanības dēļ suni izmanto arī policijas darbā, kur boserons spēj nezaudēt darbinieku pakļāvību un veiksmīgi pildīt uzdevumus.

Lai arī suns teju visu laiku izmantots kā palīgs darbā un ganībās, kas varētu liecināt par rūdītu darbarūķi, patiesībā boserons ir uzmanīgs, mīļš un draudzīgs ģimenes suns, kas labi sapratīsies arī ar pašiem jaunākajiem ģimenes locekļiem. Tiesa, te liela nozīme ir suņa apmācībai un noteikumu ieviešanai, jo boseronam var parādīties arī valdonīgas rakstura iezīmes, kas veicinās saimnieka neklausīšanu.

Jāņem vērā, ka nodarbes sunim nepieciešamas visu laiku, tāpēc saimniekam jārēķinās, ka vajadzēs savā dienaskārtībā ieviest dažas izmaiņas, lai spētu sunim nodrošināt pastaigas, spēles, kā arī, protams, pavadītu brīžus kopā ar mājas mīluli.

Pareizi audzināts boserons būs labs draugs arī citiem suņiem un kaķiem, protams, ja pārējie dzīvnieki vēlēsies draudzēties ar boseronu.

Ja vien suns tiek fiziski nodarbināts, boserons labi jutīsies šaurākā mājoklī, taču, protams, vēlams, lai sunim pie mājas ir arī plašāka teritorija, kur pavadīt laiku.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Dogbreedinfo" un "PetMD".