Suns kā treneris un trenažieris. Latvijā popularitāti gūst studentu projekts – suņu fitness  (3)

Tas viss sākās pagājušajā gadā, sarunu ievada Kristīna. Pērn viņa ieguvusi savu pirmo pašas mājdzīvnieku – Velsas korgiju pembroku Mārliju. Saprotams, līdz ar suņuku nākušas dažādas atklāsmes, tostarp arī par sevi. "Sapratu, cik man ir nesportisks dzīvesveids un cik slinka esmu, man nekad mūžā nav sanācis sevi piespiest sportot," smejas Kristīna, piebilstot, ka jau no sākuma vēlējās atrast ko tādu, kas apvienotu viņu un suni. Meklējusi un pētījusi dažādas iespējas sportot, jaunā suņa saimniece secināja – jāveido fizisko aktivitāšu programma suņiem un viņu saimniekiem. Vērojot, kādas iespējas ir ASV un kā fitnesa programmas un suņu treniņi tiek radīti tur, Kristīna nolēmusi ko līdzīgu mēģināt izveidot arī Latvijā. Un tā radās "Marley's Fit" – treniņi, kuros piedalās suņi un viņu saimnieki!

"Mēs mēģinām salikt kopā fitnesu ar suņiem, cilvēkam dodot visu, kas ir parastā treniņā – iesildīšanos, kardio vingrinājumus, spēka vingrinājumus, atsildīšanos," izveidoto treniņu programmu īsumā raksturo Kristīna. Izklausās pēc parasta sporta treniņa? Taču Mārlija saimniece min kādu būtisku faktoru: "Latvijā nevienā sporta zālē ar suni iet nav atļauts." "Marley's Fit" galvenā ideja ir par to, ka cilvēks var veltīt kvalitatīvu laiku savam mīlulim, paralēli sportojot, iemācot suņukam paklausības komandas, pildot izturības vingrinājumus. "Ir sarežģīti, bet cilvēks tajā brīdī ne par ko citu nedomā," atzīst Kristīna. Nodarbībās dalībnieki strādā gan ar ķermeni, gan prātu, un Kristīna smejas – mērķis ir panākt, lai gan suns, gan saimnieks ir tik noguruši, ka, pārnākot mājās, uzreiz dosies gulēt.

Dalība "Marley's Fit" treniņos ir arī laika ietaupījums, min Kristīna. Nodarbībā stundas garumā tiek piedāvāti daudzi vingrojumi un uzdevumi, kas noteikti var aizstāt garas pastaigas ar suni. Nav noslēpums, ka reizēm pastaiga ir vienīgais laiks, kad saimnieks tiešām velta laiku savam mīlulim, tāpēc Kristīna cer, ka treniņi sniegs iespēju pavadīt laiku aktīvā darbībā un komunikācijā ar dzīvnieciņu: "Atslēga ir būt kopā ar suni, sportot, attīstīt savu veiklību un uzlabot fizisko sagatavotību, vienlaikus nodrošinot to, lai suns nesēž uz dīvāna un neskumst."

Līdz ar Mārlija ienākšanu ģimenē Kristīnai radušās dažādas idejas, kā dzīvi ar mazo mīluli padarīt interesantu, saistošu un aizraujošu. Lai arī "Marley's Fit" pagaidām ir pirmā ideja, kas "nodzīvojusi" aptuveni desmit mēnešus, Kristīna universitātes inkubatorā kā pirmo piedāvāja pavisam citu darbības virzienu. "Pašā sākumā bija ideja par daudzajām zaļajām, nesakoptajām teritorijām Rīgā – varētu tās apsaimniekot un iegūt jaunas vietas, kur suņus apmācīt, atpūsties, veidot sacensības un pasākumus. Šī ideja tika apgriezta kājām gaisā, jo secināju, ka tā nebūs dzīvotspējīga. Tā kā man ir inkubācijas periods, es varu droši ņemt citu ideju, jo tāds arī ir mērķis – pārbaudīt, vai iecerēto projektu var realizēt. Ja kaut kas nesanāk, var pētīt nākamo."

Kad jautāju, ko četrkājainajiem draugiem nodarbībās patīk darīt vislabāk, Kristīna nevilcinoties atbild: "Skriet!" Arī viņas Mārlijam tā ir iemīļotākā nodarbe, kad visi šķēršļu konusi tiek izgrūstīti no vietas. "Es zinu, ka tas ir mūsu izaicinājums un ka jāiemācās precizitāte."

"Noteikti arī lekt. Un principā viss, ko dara saimnieks, it sevišķi, ja viņš to dara ātri," suņuku iemīļotākās nodarbes turpina pieminēt Kristīna. Suni viņa nosauc kā galveno cilvēka motivāciju vingrojumus darīt ātrāk. Nav noslēpums, ka suņa reakcija un ātrums ir lielāks nekā cilvēkam, un tas var saimnieku mudināt strādāt cītīgāk. Kristīna gan atzīst: "Suņi visu grib darīt ātrāk un labāk." Vienlaikus viņa norāda, ka suns neko nedara uz savu galvu, jo viņš pats nevar zināt, ka, piemēram, jāskrien tieši līdz trešajam, nevis ceturtajam konusam.

Veiksmes atslēga ir arī tajā, ka saimnieks zina, ko ar savu suni grib sasniegt. Raksturojot savu Mārliju, Kristīna atzīst, ka negrib, lai pēc viņas un suņa skrējiena šķēršļu rinda, kuru draiskulis izjaucis, būtu jāsaliek savās vietās. Nodarbībās novērots arī pretējais – cilvēki zina, ka viņu suns bez problēmām izies šķēršļu trasi, taču vēlas attīstīt mīluļa veiklību. Savukārt citi saimnieki uz nodarbību nāk, lai vienkārši labi pavadītu laiku ar savu dzīvnieciņu.

Mantiņa un kārumi – divi būtiski faktori, ar kuriem suņa saimnieks nodarbības un, jāatzīst, arī visas suņa dzīves laikā nodarbojas. Mantiņa un kārums var četrkājaino draugu mudināt uz dažādām darbībām, taču gards našķis – par padarīto atalgot.

Saimniekiem nav jāsatraucas, ka suns kaut ko nevarēs izdarīt, jo arī par to ir padomāts. Kristīna stāsta, ka neviens bezdarbībā nepaliks, un ja nodarbības vadītāja redzēs, ka suņuks kaut ko nevar izdarīt, tiks piedāvāts vieglāks uzdevums.

Mārlijs ir Kristīnas pirmais suns. Viņa saimniece nāk no Dobeles novada, un mājās suņi bijuši vienmēr. "Es visu laiku līdz Mārlijam biju pārliecināta, ka Rīgā sunim nav vieta. Es zināju, kāda ir situācija ar suni pilsētā. Ir jābūt ļoti uzmanīgam, jo ne visi cilvēki ir atbildīgi un zina savus suņus, un ne visi pieņem to, ka suns ir ne tikai mājdzīvnieks, bet arī draugs. Rūpīgi jāapdomā, vai pilsētā vajadzīgs suns un vai saimnieks varēs nodrošināt viņam pietiekami labus apstākļus, kā arī savu laiku," stāsta Kristīna, pieļaujot, ka pēc augstskolas beigšanas varētu pārcelties uz kādu klusāku pilsētu, kurā dzīve ar suni būtu patīkamāka. "Mans hobijs un darbs, kas ir saistīts ar projektu, izvēlēts suņa dēļ, jo arī šobrīd spēju savu laiku sasaistīt ar Mārliju. Tajā pašā laikā cilvēkiem, kuri strādā birojā, laiks trūkst."

Jautāju Kristīnai, ar ko viņai asociējas Velsas korgijs un kas būtu pirmais, ko viņa teiktu cilvēkam, kas par šīs šķirnes mīluļiem interesējas. Viņa vēlreiz atkārto iepriekš sarunā teikto: "Liels suns mazā paciņā." Tā kā Mārlijs ir nepilnu gadu vecs, viņš grib noskaidrot, kurš tad ir saimnieks – viņš vai Kristīna. "Viņš vēlas saprast, cik tālu var iet, un pārbaudīs robežas. Viņš ir darba suns, un jāņem vērā, ka viņam tas ir nepieciešams, jo instinkti tāpat būs."

Mārlija saimiece stāsta, ka, iegūstot mājdzīvnieku, ne vienmēr var paļauties uz zināšanām, kas radušās, lasot dažāda veida informāciju: "Esmu izlasījusi, šķiet, pusi interneta, taču brīdī, kad saņēmu savu gaidīto kucēnu, visu varēju izmest vējā. Kad nonāc saskarsmē ar suni, iestājas apjukums un nezini, no kura gala ķerties klāt. Tad sāku risināt visu pēc kārtas – nonācu kādā situācijā un meklēju risinājumu. Kaut ko nemākam? Nekas, iemācīsimies. Ir bail? Sapratīsim, kā to izmainīt."

Stāstot par korgijiem, Kristīna kā galveno viņu īpašību min raksturu, kas var būt gana nešpetns. Taču saimniece tic, ka ar mīluli var gāzt kalnus, proti, daudz ko iemācīties arī ārpus ierastajām paklausības komandām. Lai arī Mārlijs vēl ir maziņš, Kristīna pieļauj, ka kādreiz ar savu mīluli pamēģinās adžiliti vai pēdu dzīšanu, vai arī korgijiem tik raksturīgo ganīšanu.

Klausoties Kristīnas stāstījumā, šķiet – viss, kas tiek darīts, patiesībā ir ļoti vienkāršs un pat pašsaprotams, taču līdz šim nav realizēts. "Suns ir liela pasaule, par kuru ir daudz jautājumu un daudz atbilžu. Brīžos, kad es saprotu, ka kaut kas trūkst un ka neesmu vienīgā, kas tā domā, meklēju, kā to attīstīt," Kristīna paskaidro. Viņa sadarbojas arī ar speciālistiem, piemēram, veterinārārstiem, barības ražotājiem, citiem suņu entuziastiem, kuri palīdz ar idejām, padomiem, kā arī iedvesmo turpmākajam darbam. Jaunajai saimniecei ir prieks, ka Rīgā ir izveidotas suņiem labvēlīgās vietas, piemēram, kafejnīcas, kuros mīluļi var droši uzturēties, "bet arī tas ir liels darbs", viņa atzinīgi stāsta.

Sarunas nobeigumā saku, ka tas noteikti ir liels gods – nosaukt pašas radītu projektu sava mīluļa vārdā. Kristīna smejas un piekrīt, piebilstot: "Viena dāma man teica – viņas suņi iet uz izstādēm, iegūst visus titulus, bet ne gluži katrs suns var priecāties par savu fitnesa programmas nosaukumu!"