'Ciešam no opīšu un omīšu suņiem'. Patversmes vērtē, vai senioriem vajadzīgs mājdzīvnieks  (23)

Nav noslēpums, ka bieži vien par senioriem vēlas parūpēties tieši viņu bērni un mazbērni. Sak, paņemsim sunīti vai kaķīti, lai jautrāka dzīvošana un nav tik vientuļi! Taču aptaujāto dzīvnieku patversmju pārstāvji kategoriski noraida šādu domāšanu, piebilstot – reizēm pat senioriem neviens nav pajautājis, vai četrkājaino draugu viņi vispār vēlas.

"Jā, "Ulubelē" diezgan bieži vēršas cilvēki ar vēlmi adoptēt suņi vai kaķi saviem radiem vai draugiem senioru vecumā," stāsta dzīvnieku patversmes "Ulubele" pārstāve Sarmīte Vucāne. "Esam novērojuši arī, ka gados vecāku cilvēku bērni un mazbērni vēlas adoptēt šiem cilvēkiem suni vai kaķi, lai kliedētu veco cilvēku vientulību. Dzīvnieka adopcija ir ļoti atbildīgs brīdis, tādēļ "Ulubele" nepraktizē dot adopcijai suņus un kaķus vecāku cilvēku radiem un draugiem. Pašam potenciālajam saimniekam ir jāierodas vai radiem viņš jāatved, lai nokārtotu adopciju. Tas palīdz precīzāk izvēlēties dzīvnieku tieši senioram pa prātam, kā arī novērš tos gadījumus, kad bērni vai draugi aizved senioram nepiemērotu dzīvnieku vai vēl sliktāk – aizved gados vecākam cilvēkam dzīvnieku vientulības kliedēšanai, lai gan pats seniors nav vēlējies sev mājās dzīvnieku."

"Ja bērni dāvina vecam cilvēkam laika kavētāju un paši darba vai ģimenes problēmu dēļ nevēlas ar šo veco cilvēku kontaktēties, es uzreiz uzdodu vairākus jautājumus. Es neatsaku, bet jautāju, kurš uzņemsies atbildību, ja vecam cilvēkam būs augsts asinsspiediens un viņš nevarēs iztīrīt kaķa kasti vai nevarēs sunīti izvest ārā, vai nokļūs slimnīcā. Kurš par dzīvnieku rūpēsies? Reizēm vecais cilvēks bļauj, ka nemaz negrib to dzīvnieku, bet bērni ir iedomājušies, ka vajag sunīti un ka omīte ies staigāties," stāsta Tukuma dzīvnieku patversmes vadītāja Simona Grundule. Līdzīgi kā "Mežavairogos", arī Tukuma dzīvnieku patversmē tic, ka uz vietas jāatbrauc arī pašam senioram, kurš turpat, pie patversmes teritorijas, ar dzīvnieku varēs pastaigāties. Vadītāja min, ka reizēm pat paši bērni saprot – no cēlās ieceres omītei iegādāt mājdzīvnieku tomēr nāksies atteikties.

Nereti gadās, ka saimnieks-seniors aiziet mūžībā un četrkājainais draugs paliek viens. Tādos gadījumos mīluļi nonāk atpakaļ patversmē. Priede stāsta, ka "Mežavairogos" suņi tiek pieņemti atpakaļ, un visbiežāk tas ir tad, kad cilvēks aizgājis mūžībā, bet pārējie radinieki diemžēl nevar rūpēties par dzīvnieku. Viņš gan min, ka tādi gadījumi notiek reti.

"Bija nesmuks gadījums, kad mūs nepaklausīja, paņēma kucēnu citur, ome krita un salauza gūžu, bet suni neņēma atpakaļ tur, kur viņš tika ņemts. Gribēja suni vest uz mūsu patversmi. Mēs krietni salamājāmies," atceras Grundule. "Es taču teicu, ka jāizvērtē un jāapdomā, vai vecais cilvēks to vispār grib, ja viņš aizmirst pat zāles izdzert, kur nu vēl suni ārā vest. Arī kaķu kasti omei var būt grūti iztīrīt. Es parasti diplomātiski cenšos to paskaidrot. Mēs ciešam no omīšu un opīšu suņiem."

"Veciem cilvēkiem es neiesaku ņemt dzīvnieku. Suņi tik ļoti neizmainās, bet kaķi, kas dzīvojuši kopā ar vecu cilvēku, ir murgs… Parasti veci cilvēki dzīvo noslēgti, un dzīvnieks, īpaši kaķi, neredz svešus cilvēkus, viņiem patīk neliela ģimene. Ja šie kaķi un suņi nonāk patversmē, viņi ir bailīgi, agresīvi, histēriski," raksturo Grundule. Pēc tam šādiem dzīvniekiem nav nemaz tik viegli atrast jaunus saimniekus.

"Jā, Latvijā ir daudz vecu cilvēku un "Ulubelē" ļoti bieži diemžēl nonāk suņi un kaķi, kuru saimnieks miris vai kļuvis nespēcīgs, bet par dzīvnieku neviens cits no cilvēka radiem, draugiem, paziņām neliekas ne zinis. Bieži šie mirušo, sociālās aprūpes iestādēs nonākušo vai nespēcīgu kļuvušo veco cilvēku ļoti mīlētie, lolotie dzīvnieki pat tiek vienkārši izmesti uz ielas un to paveic neviens cits kā viņu bērni, radi, draugi un mantinieki," skaudro situāciju piemin Vucāne.

Vucāne paskaidro, ka "Ulubele" katrā dzīvnieka adopcijas reizē ar jauno saimnieku vienojas, ka arī turpmāk starp viņu un patversmi būs saziņa: "Mēs slēdzam vienošanos ar jaunajiem īpašniekiem, ka jebkuru nopietnu izmaiņu gadījumā, kas skar adoptēto dzīvnieku – saimnieka slimība, nāve, apstākļu maiņa, kas liedz turpmāk uzturēt dzīvnieku, jāsazinās ar patversmi. "Ulubelē" ir bijuši gadījumi, kad pēc saimnieka nāves adoptētais dzīvnieks atgriežas patversmē, jo cilvēks ir vientuļš vai arī neviens no radiem nav gatavs par viņu tālāk rūpēties."

Jautāti, kur sunītim ir labāk – dzīvot patversmē vai vismaz neilgu laiku pavadīt seniora kompānijā, patversmju pārstāvji vienbalsīgi atbild, ka pie cilvēka. "Protams, sunim labāk ir dzīvot pie cilvēka, bet tā ir arī kārtējā trauma – nonākt patversmē, tikt adoptētam un tad atkal nonākt atpakaļ patversmē," skaidro Priede. "Ulubeles" pārstāve Vucāne saka: "Sunim vai kaķim viennozīmīgi ir labāk pavadīt laiku mājās pie cilvēka vai ģimenes, neatkarīgi no cilvēka vecuma. Dzīve patversmē ikvienam sunim vai kaķim ir milzu stress, ko rada kopā būšana ar ļoti daudziem, "Ulubeles" gadījumā – gandrīz 400 citiem dzīvniekiem."

Savukārt Tukuma dzīvnieku patversmē interesentiem tiek piedāvāts uz laiku rūpēties par dzīvniekiem, īpaši veciem sunīšiem, kuriem izredzes tikt adoptētiem nemaz nav tik lielas. Savukārt kā priekšrocību patversmei viņa min to, ka tur dzīvnieki nav atkarīgi no cilvēka asinsspiediena un varēšanas vai nevarēšanas, un vienmēr dabū ēdienu, pastaigu, kā arī var gulēt.

Arī "Ulubelē" neliedz gados veciem cilvēkiem uzņemties rūpes par mīluli, nešķirojot cilvēkus pēc vecuma, taču dzīvnieka adoptētājam jābūt pilngadīgam: ""Ulubele" labprāt ļauj adoptēt dzīvniekus gados vecākiem cilvēkiem, taču lūdz vienlaikus apdomāt – vai gados vecam vai vientuļam cilvēkam, pirms paņemt vai patversmē adoptēt dzīvnieku, ir skaidri zināms, kas notiks ar viņa draugu, ja viņš pats vairs nevarēs parūpēties, vai kurš būs viņa mājdzīvnieka krusttēvs vai krustmāte, kas uzņemsies atbildību." Vienlaikus Vucāne uzsver, ka gados vecākam cilvēkam pašam jāpieņem lēmums par dzīvnieka adopciju un jābūt klāt arī brīdī, kad jāizvēlas, kuru četrkājaino draugu pārvest mājās.