Bailes sunim var būt gan iedzimtas, gan iegūtas dzīves laikā. Reizēm arī paši saimnieki nodara kaitējumu, veicinot sava mīluļa bailes, kuras sunīti var padarīt par bīstamu un nekontrolējamu. Plašāk par to, kā rodas suņuka bailīgums, stāsta kinoloģe raidījumā "Ķepa uz sirds".
Suņa dzīves pirmie mēneši ir svarīgākais mīluļa dzīves posms. Tam, ko pieredz augošs kucēns, ir būtiska loma sunīša nākotnē. Kinoloģe Jūlija Bogomolova stāsta: "Bailīgums ļoti bieži diemžēl rodas šajā šaurajā un mazajā laika posmā. Kucēnu līdz astoņu nedēļu vecumam nevar atsavināt no mātes, un tas ir ļoti pareizi. Kas notiek? Kucēns mācās komunicēt ar sugasbrāļiem. Viņi mācās suņu valodu. Ja suns ilgāk atrodas pie mammas, viņš iemācās šo valodu un ir drošs komunikācijā ar citiem suņiem."
Svarīgi, lai pirmajās nedēļās kucēns sastaptos ar dažādām situācijām. "Otrais kritiskais posms ir tad, kad jāsāk socializēt ar citiem cilvēkiem," paskaidro kinoloģe. Līdz aptuveni trīs mēnešu vecumam kucēnu jācenšas iepazīstināt ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem, mājās jāsauc ciemiņi un mazi bērni. Tādā veidā kucēns iepazīsies ar cilvēkiem.
Visbiežāk tie ir tieši saimnieki, kuru dēļ suņuki ir bailīgi. Pārsvarā tas notiek ar mazajiem suņiem, un kinoloģe min – cilvēki savu mīluļu bailes pastiprina, reizēm pat to nezinot un neko ļaunu dzīvniekam nevēlot.
Ja sunim ir bail, nevajadzētu viņu vilkt ar varu, jo tas bailes vien pastiprinās. Sunim jāļauj pierast pakāpeniski, var pat izmantot kādus našķus. Svarīgi ir suni iedrošināt un celt pašapziņu, ko var darīt, ik dienu ar mīluli strādājot. Visam, protams, jānotiek ar saimnieka atbalstu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
