Izplatītākās ābeļu slimības un kaitēkļi, kas kokus iecienījuši

Informāciju par izplatītākajām slimībām, kaitēkļiem, kā arī augu aizsardzības pasākumiem sagatavojis Latvijas Valsts Augļkopības institūts (''Fruittechcentre.eu'').

Ābeļu kraupis (Venturia inaequalis). Uz lapām un augļiem plankumi ar tumšu, samtainu apsarmi. Inficēšanās sākas agri pavasarī (aprīļa beigas, maijs) un turpinās visu veģetācijas sezonu. Infekcijas avots: iepriekšējā gada nobirušās inficētās lapas.

Miltrasa (Podosphaera leucotricha, P. oxyacanthae) bojā lapas un dzinumus. Lapas bālē, saliecas, deformējas un pārstāj augt. Dzinumu augšana palēninās, galotnes var atmirt, sliktāk pārcieš ziemu. Uz lapām parādās drīz pēc saplaukšanas pelēcīgi balta, miltaina apsarme. Ierosinātāji ziemo inficēto dzinumu pumpuros.

Parastā augļu puve (Monilinia fructigena). Uz augļu virsmas var novērot brūni pelēkus sporu sakopojumus, kas izkārtoti koncentriskos gredzenos. Ja ir inficēts viss auglis, tas izžūst un mumificējas. Uzglabāšanas laikā biežāk vērojami viscaur melni augļi bez sporām. Sēne pārziemo zaru brūcēs, kā arī mumificētajos augļos. Sporu izlidošana sākas maija beigās.

Rūgtā puve (Colletotrichum acutatum, C.gloeosporioides, Neofabraea alba, N.malicorticis). Inficēšanās var notikt jau ziedēšanas laikā, ja ir silts un mitrs klimats. Bojājumi sākas kā nelieli, iegrimuši, apaļi, gaiši līdz tumši brūni laukumi. Augļa šķērsgriezumā puvei virzienā uz serdi ir ''V'' veida forma. Iespējamie infekcijas avoti – sēne uz ziedpumpuriem, lapām, iepriekšējo gadu ''mūmijām", atmirušas koksnes un zaru vēžiem.

Neofabraea ģints sugu ierosinātās rūgtās puves bojājumi ir apaļi, nedaudz iegrimuši, brūni ar gaišāk brūnu centru. Puvušie audi ir stingri un neatdalās no veselajiem. Augļi var inficēties jebkurā laikā no kauslapu nobiršanas līdz ražas vākšanai. Glabātavā novērojami vairākus mēnešus pēc ražas novākšanas. Izraisa arī bojājumus uz zariem, kas līdz ar nobirušiem augļiem kalpo kā infekcijas avots.

Pelēkā puve (Botrytis cinerea). Plašāk sastopama, ja ziedlapu nobiršanas laikā vai īsi pēc tam ir bijis lietains periods. Primāri attīstās uz kaitēkļu vai mehāniski bojātiem augļiem. Uzglabāšanas laikā no bojātiem augļiem var izplatīties uz citiem. Bojājumi ir no gaiši līdz tumši brūni. Esot augstam gaisa mitrumam, attīstās balti pelēks micēlijs. Var saglabāties uz augļiem un dažādu augu atliekām dārzā.

Ābolu tinēja (Cydia pomonella) kāpuri iegraužas ābolā un grauž sēklu kameru virzienā. Pirmās paaudzes kāpuri šķiļas jūnija otrā pusē, bet otrās paaudzes kāpuri var šķilties augusta sākumā. Viens kāpurs var bojāt vairākus blakus esošus augļus. Izgrauztās ejas ir pildītas ar ekskrementiem.

Tinēji: pelēcīgais rožu (Archips rosana) un lāsumainais ābeļu (Argyroploce variegana) laptinējs. Abu sugu kāpuri sākumā izgrauž ziedpumpurus, vēlāk pelēcīgais rožu laptinējs ar zīda pavedieniem saauž plaukstošos ziedus, kas vēlāk nobrūnē. Lāsumainā ābeļu laptinēja kāpuri var arī iegrauzties jaunajos dzinumus, izraisot to kalšanu, vēlāk kāpuri lapas satīklo čemuru veidā, tīklojums ir bez ekskrementiem. Vasarā abu sugu kāpuru barošanās kopā satītās lapās ir bez saimnieciskas nozīmes.

Ābeļu vērpējs (Malacosoma neustria). Polifāga suga uz kokaugiem, kas savairojas ik pēc 8–12 gadiem, vairāk Kurzemē un Zemgalē. Kāpuri veido tīklojuma ligzdas, tajās ietinot zarus un lapas. Lokāli var būt nozīmīgi, tauriņiem savairojoties masveidā.

Ābeļu ziedu smecernieka (Anthonomus pomorum) kāpuri barojas ziedpumpuros, tajos izgraužot zieda daļas. Ziedpumpuri kļūst brūni un sakalst.

Parastā ābeļu lapblusiņa (Cacopsylla mali) ābelēm sūc sulu no lapām un jaunajiem dzinumiem, retāk no augļiem. Lapblusiņas izdala lipīgus izdalījumus, kur attīstās kvēpsarmes sēne, kā rezultātā koks izskatās kā pārklāts ar pelēku un lipīgu masu.

Laputis (Aphididae) sūc šūnsulu no plaukstošiem pumpuriem, jaunajām lapām un dzinumiem. Sūkuma vietās lapas noliecas uz leju vai deformējas, jaunie dzinumi pārstāj augt. Īpaši bīstamas stādaudzētavās un jaunajos stādījumos. Stipras invāzijas gadījumā deformē augļaizmetņus.

Pīlādžu tīklkodes (Argyresthia conjugella) jaunie kāpuri uzturas zem ābolu mizas, vēlāk izalo visu ābola mīkstumu, bojā sēklas. Bojātie āboli kļūst rūgti. Vienā ābolā var būt līdz 25 kāpuriem.

Ābolu zāģlapsenes (Hoplocampa testudinea). Jaunākie bojātie augļi parasti ātri nobirst, tādēļ bojājumu apjomu bieži pat nepamana. Lielākiem āboliem kāpuri sākumā alo zem mizas. Šīs ejas vēlāk pārkorķējas un ir labi redzamas. Vēlāk kāpuri graužas serdes virzienā, izēd sēklas un mīkstumu ap tām. Bojājuma vietā jūtama smarža, kas ir līdzīga blakšu izdalītai smaržai.

Mazā salnsprīžmeša (Operophtera brumata) kāpuri grauž pumpurus, vēlāk pārtiek no lapām, ziediem, jaunajiem augļiem. Bojātās daļas saauž ar retiem zīda pavedieniem. Ja kāpuru daudz, pēc to barošanās paliek tikai lapu dzīslas.

Lapu koku nevienādā mizgrauža (Xyleborus dispar) mātītes veido ejas mizā vai koksnē, kur dēj olas. Kāpuri pēc šķilšanās grauž paši savas ejas, kur barojas ar kokaugu sulu un specifisku sēni. Mizgraužu darbības rezultātā viss koks vai atsevišķas tā daļas iet bojā. Vairāk bīstams jauniem un novājinātiem kokiem.

Sarkanās augļu koku tīklērces (Panonychus ulmi) barojas lapu apakšpusē. Sūkuma vietās parādās nelieli dzelteni plankumi. Ābelēm stipras invāzijas gadījumā jaunās lapas atpaliek augšanā, ir mazākas, deformētas. Parasti vēlāk plaukstošās ābeļu lapas kompensē bojājumus.

Ieņēmīgāki ir sala, saules apdegumu (īpaši jauni koki), sausuma vai pārmērīga mitruma stresam pakļauti koki, kā arī koki ar atklātām brūcēm (lapu piestiprinājuma vietas rudenī, mehāniski bojājumi). Tas īpaši attiecas uz stumbra un zaru slimībām un kaitēkļiem.