Viena no vecākajām suņu šķirnēm Francijā – skaļais un retais Pikardijas aitusuns

Tiek uzskatīts, ka Francijā suņi ieceļoja līdz ar ķeltiem, tas notika ap 8 gadsimtu pirms mūsu ēras. Tieši Pikardijas rajons uzskatāma par vietu, kur suņi nonākuši, tādējādi gūstot mūsdienās zināmo nosaukumu. Par šīs šķirnes mīluļiem atrasti dažādi zīmējumi, gravējumi, koka figūriņas, kas liecina – interesantā izskata suņuki pasaulē novēroti jau sen. Suņu pētnieki pieļauj, ka Pikardijas aitusuņa radinieki ir arī briārs un boserons.

Lai arī daudzviet pasaulē Pikardijas aitusuns nemaz nav izplatīts, tā attīstību krietni ietekmēja Pirmais un Otrais pasaules karš. Tiek uzskatīts, ka pat savā dzimtenē, proti, Francijā suņi ir gana reti sastopami. Pavīd skaitlis 3500 – aptuveni tik šīs šķirnes suņuku varētu būt Francijā.

Interesanti, ka oficiālu atzinību Pikardijas aitusuns guvis vien pēdējo desmitu gadu laikā. Piemēram, Amerikas Kenelklubs šķirni atzina vien 2016. gadā.

Galvenokārt suņu kažoka krāsa ir pelēka, pelēcīgi melna, sarkanīgi pelēcīga. Dažiem suņiem var būt arī baltas krāsas plankumi uz ķepām, bet tas nav iesakāms, turklāt baltos plankumus bieži vien neatzīst suņu sacensībās.

Purniņš ir garš, arī to klāj gara, raupja spalva. Raksturojot Pikardijas aitusuņa izskatu, bieži vien tiek minētas uzacis, bārdiņa un ūsas, jo tieši tādas asociācijas raisa garās spalvas mīluļa purniņā.

Suns divreiz gadā met spalvu, tāpēc laikus jārēķinās ar gaidāmajiem spalvu kamoliņiem.

Suņuki ir paklausīgi un labi pakļaujas apmācībai, lai gan reizēm mēdz būt gana ietiepīgi un stūrgalvīgi. Tiek vēstīts, ka tādos gadījumos veiksmes atslēga ir pareizi izvēlēts tonis, kādā lūgt sunim paklausīt. Pikardijas aitusuņi ir ļoti jutīgi pret skaņām, tāpēc, ja saimnieks kļūst nepacietīgs, vērts nedaudz uzelpot un mierīgāk lūgt sunim izpildīt, piemēram, komandu. Redzēsi, ka suns daudz labāk pakļausies.

Pikardijas aitusuņu saimnieki esot teikuši, ka suns veikli aizgaiņā visas negatīvās emocijas. Sunim galvenais ir iepriecināt saimnieku, un to nu gan mīlulis steigsies izdarīt ikreiz, kad saimnieks būs saskumis.

Taču gadījumā, ja mājā mīt citi dzīvnieki un bērni, suns labi ar tiem sapratīsies. Bērni īpaši novērtēs to, ka varēs ar suņuku paspēlēties.

Tiesa, kā jau darba sunim, aitusunim vajadzīgs stingrs saimnieks, kas jebkurā brīdī spēs dzīvnieku savaldīt. Tas ir īpaši svarīgi suņa ietiepības brīžos, kā arī tad, ka suns jūt, ka saimnieks nav pārliecināts par sevi.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Dogtime", "Dogbreedinfo" un "Vetstreet".