Akls, bet laimīgs – vai neredzīgam suņukam var būt pilnvērtīga dzīve

Andreas saimniece Signe Gorbāne kā veterinārārste sadarbojas ar Alūksnes dzīvnieku patversmi, tāpēc viņai nākas sastapties ar kādu četrkājaino draugu, kuram nepieciešama īpaša aprūpe un pagaidu mājas. Arī četrus gadus veco Andreu, kura ir akla kopš dzimšanas, kāds atnesa uz klīniku ar mērķi iemidzināt. Iemesls – pavisam vienkāršs: "Kucēns taču ir akls! Kāpēc gan mocīt viņu visu atlikušo dzīvi?"

Signei bija skaidrs, ka patversmē aklais dzīvnieciņš neizturēs, tāpēc rūpes par Andreu uzņēmās viņa: "Tas nebija aiz žēluma. Es vienkārši ar prātu sapratu, ka viņa neredz." Veterinārārste apzinājās, ka suņukam noteikti ir izteikta dzirde, un katrs troksnis patversmē tiks uztverts saasināti.

Signe ar suņuku sadraudzējās tik ļoti, ka doma par jauna saimnieka meklēšanu pagaisa. Turklāt ir pierādīts, ka aklam dzīvniekam tik tiešām saasinās pārējās maņas, un suns, kas ir zaudējis redzi, ierastajā vidē staigā kā redzīgs dzīvnieks, jo ir pilnībā adaptējies.

Veterinārārstes praksē ir bijuši vairāki gadījumi, kad suņu saimnieki atsakās ticēt tam, ka viņu mīlulis ir akls, lai gan medicīniskie izmeklējumi nepārprotami par to liecina. "Mums, veterinārārstiem, nākas pārliecināt saimnieku, ka tas suns jau gadu, iespējams, divus ir akls, bet viņš dzīvo savā mājā, savā teritorijā un ir iemanījies pārvietoties. Saimnieks pat nenojauš, ka dzīvnieciņš neko neredz," pastāsta Signe.

Taču esot arī tādi saimnieki, kas uzskata – neredzīga dzīvnieciņa audzināšana patiesībā ir viņa mocīšana. Tādos gadījumos Signe allaž cenšas stāstīt par savu pozitīvo pieredzi ar Andreu. "Viņus nevajag pataisīt par lielākiem invalīdiem kā viņi ir patiesībā. Viņi dzīvo pilnīgi normālu dzīvi. Pirms Andrea es varbūt piekristu saimniekam, ka akla suņa dzīve ir bejzēdzīga," tā Signe, piebilstot, ka suņi nekādā gadījumā nav zaudētāji, pat ja mīluļi neredz.