Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados par īpašiem nopelniem tautas labā Latvijas valdība dāvināja apbūves gabalus. Tā pie sava stūrīša zemes iepretī Kokneses pilsdrupām tika valodnieki profesors Jānis Endzelīns un profesore Anna Ābele. Savus tur vēlāk uzceltos vasaras namiņus Endzelīns nosauca par Nāku, bet Ābele – par Guju: no vārdiem "nākt" un "gūt". Kara laikā Endzelīns uz draugu pamudinājumu doties bēgļu gaitās atbildēja īsi: "Mācītājam un skolotājam ir jāpaliek pie savas tautas." Savukārt prof. Ābele 1944. gadā emigrēja un mūža otru pusi aizvadīja Amerikā. Pēc Endzelīna nāves Nāku mantoja profesora meita māksliniece Līvija Endzelīna, pēc tam Līvijas dēls komponists Imants Zemzaris. 70. un 80. gados tur uzauga Imanta un Ingrīdas dēls Ingmars, kas nodibināja visnotaļ jaukas attiecības ar Gujas tālaika iemītniekiem, īpaši ar savulaik izsūtīto Olgas un Pētera Tētiņu ģimeni. Bija kopīga muzicēšana, stāsti par Sibīriju un Latviju… Šī mazā atkāpe nepieciešama, lai varētu saprast Pētera stāstījumu par īpašuma iegādi.
– Guju nopirkām 1994. gadā no Dr. Auroras Ābeles, prof. Annas Ābeles brāļameitas un mantinieces. Pieļauju, ka valodniece bija pateikusi amatniekam, ko vēlas, jo nez vai amatnieks pats to visu būtu izdomājis. Lai veicinātu mazēku būvēšanu, 1930. gada sākumā Hipotēku banka laida klajā pirmos divpadsmit arhitekta Pētera Bērzkalna vadībā izstrādātos savrupmāju paraugplānus. Domājams, ka no tiem aizgūti mājas gabarīti un struktūra, taču klāt nākusi veranda ar terasi uz jumta, apaļi lodziņi, balkoniņš un fasādes dekori. Tādējādi šī celtne ir viens no nedaudzajiem ''art deco'' paraugiem Latvijas laukos – vismaz tā to ir definējis arhitektūras rakstnieks Jānis Lejnieks. Gujas iegāde bija pareizs lēmums, – smaidot teic Pēteris un piebilst: – Ne mirkli neesam to nenožēlojuši. Manuprāt, tas ir labākais, kas ar mums noticis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
