Ko suns redz, kad skatās televizoru

Iljena Hirskija-Duglasa (Ilyena Hirskyj-Gouglas) un Dženeta Rīda (Janet C. Read) ķērās pie darba un mēģināja saprast, vai tiešām suns televizoru skatās kā cilvēks un vai dzīvnieks spēj atpazīt ekrānā notiekošo. Ja redzi, ka tavs suņuks futbola pārraides laikā cītīgi seko līdzi bumbas kustībai, tici – mīlulis tiešām to redz. Turklāt pētnieces no Centrālās Lankašīras universitātes Lielbritānijā noskaidrojušas, ka suņiem labāk patīk konkrēti attēli un skaņas, ko sniedz televizora ekrāns.

Kā vēsta "Business Insider", pētījumi par suņu interesi televizora ekrānā jau iepriekš apliecinājuši, ka mīluļiem patīk tieši skaņa un ka tā sākotnēji piesaista suni. Rējieni, smilkstēšana, atpazīstamas komandas, paslavēšana, rotaļlietu pīkstēšana – šīs ir skaņas, kuras suņi atpazīst arī televizorā. Taču Hirskijas-Duglasas un Rīdas pētījums apliecina, ka suņiem labpatīk skatīties arī sugasbrāļus, kas redzami ekrānā.

Taču nevar gan viennozīmīgi atbildēt, ka suņi televizoru skatās kā cilvēki. Četrkājainie draugi mēdz pieiet ļoti tuvu ekrānam, kā arī vairākkārt staigāt turpu šurpu – no televizora pie saimnieka. Suņi tiek raksturoti kā diezgan nemierīgi skatītāji.

Tāpat krietni atšķiras tas, kā suns redz televizora ekrānā notiekošo. Suņi galvenokārt redz divu krāsu gammas – zilu un dzeltenu, kamēr cilvēks spēj noteikti pat vismazākās krāsas nianses. Tāpēc šķietami vienādais attēls, ko redz kā cilvēks, tā suns, abiem skatītājiem tomēr atšķiras.

Speciālisti pieļauj, ka mūsdienu tehnoloģiju attīstība ir veicinājusi suņu iesaisti aizraujošajā televīzijas skatīšanās procesā, jo augstās izšķirtspējas televizori spēj pārraidīt attēlus lieliskā kvalitātē. Līdz ar to suņiem ir vieglāk un saprotamāk uztvert to, kas tiek pārraidīts.

Nav arī skaidrs, ko suņi gūst no tā, ka skatās televizoru. Kamēr cilvēki spēj just plašu emociju gammu, gūstot gan prieku, gan dusmas, ir grūti nošķirt, cik priecīgus vai bēdīgus televīzija padara suņus. Zināms un pārbaudīts ir vien tas, ka suņi tiešām pievērš uzmanību televizoram un spēj izrādīt interesi par vienu vai otru raidījumu.

Ja suns tomēr neskatās televizora virzienā, pētnieces pieļauj, ka tas var būt atkarīgs no saimnieku uzvedības un paradumiem. Bieži vien suņi dara to, ko saimnieki, tāpēc – ja sēdēšana pretī televizoram nav ikdiena, to suns pats, ticams, nevar izdomāt un sākt darīt. Iespējams, pievērst viņa uzmanību televizoram var kāds saimnieka pēkšņs žests, galvas pagriešana televizora virzienā, kas liks saausīties arī sunim.

Noskaidrots arī, ka suņi savu uzmanību nespēj noturēt ilgstoši. Ja saimnieks var pat stundām ilgi vērties televizorā, sunim pārsvarā tie būs īsi periodi. Kā jau minēts, četrkājainais draugs ir visai nemierīgs televizora skatītājs, tāpēc vairākas reizes viņš var novērst uzmanību un skatīties citā virzienā, pēc tam atkal atgriežoties pie televizora. Pētnieces pieļauj – ja sunim tiktu veidota īpaša programma, tai būtu jāsastāv nevis no viena gara, nepārtraukta raidījuma, bet gan vairākiem maziem un dažādiem sižetiem, kas ieinteresētu suni gan ar attēlu, gan skaņu.

Pētnieces arī analizējušas, kā suņi reaģē uz ekrānā notiekošo. Tika vērtēta suņu skatīšanās ekrāna centrā, pa labi un pa kreisi. Viņas pieļauj, ka turpmākajos pētījumos lielāka uzmanība varētu tikt vērsta arī uz to, kā šīs darbības atbilst ekrānā notiekošajam un vai galvas pagriešana tik tiešām liecina par suņa interaktivitāti, proti, spēju sekot līdzi ekrānā pārraidītajai darbībai un ar to rezonēt.

Līdz ar tehnoloģiju attīstību jau tagad ir izveidotas īpašas programmas tieši četrkājainajiem draugiem. Tās galvenokārt veidotas krāsās, kādas spēj saskatīt suns. Pētnieces tic, ka arī turpmāk attīstība nemazināsies un tiks izveidotas arvien aizraujošākas televīzijas programmas tieši suņukiem.

Pētījums pieejams šeit.