Suns nav cilvēks! Četri paradumi, kas var atspēlēties pret pašu saimnieku

Cilvēkiem patīk savus suņus antropomorfizēt, proti, skatīt kā sev līdzvērtīgus. Nudien – uztverot suni kā cilvēku, saimnieks var ar viņu sarunāties kā draugu, kurš pacietīgi uzklausa sakāmo. Ne velti suni sauc par cilvēka labāko draugu, turklāt dzīve ar četrkājaino draugu ir ļoti līdzīga dzīvei ar mazuli. "MNN" raksta, ka pētnieki novērojuši līdzīgu smadzeņu darbību, kad cilvēks rūpējas par suni un par mazu bērniņu. Līdz ar to – kāds tu esi saskarsmē ar suni, tāds, ticams, būsi arī ar bērniņu, jo savas ikdienas dalīšana ar vēl vienu dzīvu dvēseli parāda, cik rūpīgs, gādīgs, iejūtīgs, mīlošs un draudzīgs esi tu pats.

Suņa salīdzināšana ar cilvēku nav nemaz tik slikta. Tādējādi, ticams, cilvēks spēj izveidot ciešāku saikni ar suņuku, uzvesties nepiespiesti un nesamāksloti, būt atklāts. Taču mēdz būt arī tā, ka saimnieki gluži vai nejauši savu mīluli izlutina un ļauj viņam darīt visu, kas ienāk prātā.

Tāpēc "MNN" sniedz dažus vērtīgus padomus, kā pārliecināties, ka cilvēka darbības pēc tam neatspēlēsies uz viņu pašu. Lai arī cik ļoti mēs gribētu suni uztvert kā cilvēku un sev līdzīgi domājošu, četrkājainais draugs tomēr pārstāv pavisam citu sugu.