Nenovērtē par zemu: dzīvnieki, kas var būt gudrāki par tevi

Etologs H. B. Deiviss pētījis jenotus, piedāvājot tiem atslēgt vairākas durvju slēdzenes. Vairumā gadījumu jenotiem pietika ar mazāk par desmit mēģinājumiem, lai spētu atslēgt sarežģīto ierīci. Jenoti ar uzdevumu tika veiksmīgi galā pat tad, ja slēdzenes pret viņiem tika pavērstas citādi. Turklāt apķērīgie dzīvnieki spēja šo prasmi – atslēgt slēdzenes – atcerēties pat trīs gadus. Jāpiebilst, ka pētniekus jenotu atmiņas un prasmju fenomens interesē diezgan ilgi, jo no pagājušā gadsimta 60. līdz pat 90. gadiem īstenoti vairāki pētījumi. Tie visi pierāda, ka jenots nav nemaz tik viegli apmuļķojams un šis dzīvnieks spēs atslēgt teju jebkuras durvis.

"Reader's Digest" min kādu interesantu faktu – jenotiem ir ne tikai labas uzlaušanas spējas, bet arī lieliska dzirde. Jenoti spējot sadzirdēt pat tārpus, kustamies zem zemes.

Piemēram, ar kādu vārnu veikts eksperiments, kas apliecina, ka lidotāja spēj saprast fizikālus procesus. Garenā stikla traukā tika ieliets ūdens un tajā ievietots kāds gardums. Apkārt traukam salikti gareni klucīši, ko vārna var viegli satvert knābī. Tā kā kārums peldēja ūdenī garajā traukā, vārna ar knābi nevarēja to uzreiz satvert, taču aptvēra, ka nāksies samest traukā klucīšus, kas, saprotams, ūdens līmeni traukā paaugstinās. Tā kā gardums peldēja pa ūdens virsu, vārna veikli ar knābi sameta klucīšus traukā, līdz ūdens līmenis bija tik augsts, ka vērīgais putns varēja ērti satvert gardumu.

Tāpat novērots, ka vārnas atceras tās teritorijas, kur ir bīstami un kur viņu biedri iepriekš ir nogalināti, tāpēc izvēlas izvairīties no šādām vietām, reizēm pat mainot visu migrācijas lidojumu. Interesanti, ka oža palīdz putniem atcerēties, kuras ir tās vietas pilsētā vai jebkurā citā teritorijā, kur mēdz izmest veco pārtiku. Tur tad vārnas dodas baroties.

Taču kāds pētījums ar ēdiena trauciņiem pierāda, ka cūciņas itin viegli var spēkoties gudrībā ar dažu labu bērnu.

Lielbritānijā veiktais pētījums liecina, ka cūciņas neapmulst, ja viņu priekšā gadās spogulis, kurās viņas redz atspulgu. Pētnieki novietojuši spoguļus, kas reflektē tuvumā nolikto ēdiena bļodiņu. Lai arī sākumā šķiet, ka cūciņas apjuks un dosies spoguļa virzienā, kur, protams, ēdiena bļodiņām klāt netikt, patiesībā cūciņas diezgan ātri saprata, ka ēdiens jāmeklē citur. Vien sešas nedēļas vecās cūciņas pāris stundu laikā saprata, ka spogulī ir vien ēdiena atspulgs, un devās pie īstā barības trauka. Pētnieki norāda, ka cilvēka bērnam saskarsmē ar spoguli tik veikli vis neiet, un nošķirt spoguli no tā, kur lieta redzama patiesībā, viņi mācās mēnešiem ilgi.

Taču pētnieki ir noskaidrojuši, ka astoņkājiem grūtības nesagādā atvērt kāda iepakojuma vāku, izlīst cauri ļoti šauriem caurumiem, pat izkāpt no akvārija malas, lai dotos brīvsolī.

Zināms, ka kādā akvārijā Vācijā astoņkājis Oto pat mētājis akmeņus pret stiklu un virs akvārija esošajām lampām, tādējādi acīmredzami izrādot nepatiku pret spilgtajām gaismām. Turklāt to viņš darījis ne vienu, bet gan vairākas reizes.

Ja nepieciešams, astoņkājis var visai veikli paslēpties no ziņkārīgo skatiena. Atrodot tukšas kokosriekstu čaulas, astoņkājis var prasmīgi tajās ietilpt un, gluži kā bruņurupucis, ielīst savā kokosrieksta mājiņā.

Taču nebūt nav tā, ka, ja reiz ir tūkstošiem riekstu, vāvere gribētu tajos dalīties ar kādu citu sugas pārstāvi. Reizēm vāveres "atrunājas", proti, apmuļķo biedru, ja zina, ka viņas vēro. 2010. gadā veiktais pētījums apstiprina, ka vāvere spēj lieliski tēlot, izrokot bedri un pēc tam to aizrokot, ar ķepām pasitot pa tikko "noglabāto riekstu". Patiesībā gardums tur nemaz netika apraksts, bet bija paslēpts, piemēram, padusē vai mutē. Tādējādi vāvere apmuļķoja savus izsekotājus, bet pati devās labākas slēptuves meklējumos.

Pētījumu centrā veikts eksperiments, kura laikā delfīniem lūdza mutē atnest dažādus papīrus. Kad delfīni tos nogādāja pie cilvēkiem, atlīdzībā par padarīto peldētāji saņēma zivi. Taču kāda delfīnu dāma Kellija izdomāja pavisam efektīvu veidu, kā saņemt pēc iespējas lielāku atlīdzību.

Kellija visu savu papīru kaudzīti sadalīja vairākās mazākās, pārējos papīros rūpīgi paslēpjot zem kāda akmens. Esošos papīrus viņa saplēsa vēl mazākos, un tos pēc tam pa vienam nogādāja pie cilvēka. Protams, par katru piegādes reizi pienācās pa zivij, tāpēc apķērīgā Kellija tika pie branga loma. Pētnieki noliedz, ka tā būtu sagadīšanās, jo tā darījusi vien Kellija, kas nozīmē – tā bija mērķtiecīga gudrā dzīvnieka darbība.

Bišu kopienā var būt pat 50 tūkstoši indivīdu, kas strādā viena mērķa labad. Kad sadzimst mazuļi, bitēm var kļūt par šauru, tāpēc daļa var atdalīties un meklēt sev jaunu mājvietu. Ja kāds no lielā lidotāju bara nav ar mieru apmesties kādā vietā, kur jaunā kolonija ir iecerējusi uzturēties, notiek sava veida pārrunas.

Kā bites to dara? Dejojot. Viņu mazais ķermenītis it kā luncinās dejā, un teju vai diskotēkas atmosfērā tiek nolemts, kura bite ir par apmešanos konkrētā vietā. Dejošanas laikā bites cita citu pārliecina par to, vai vajadzētu palikt. Kuras bites piekrīt, tās dejodamas dodas uz noskatīto vietu. Galu galā uzvar viens bišu spiets.

Turklāt ziloņi atceras arī viens otru. Piemēram, 1999. gadā ziloņu dāma Širlija ieradās ziloņu rezervātā Tenesī, ASV. Viņa acumirklī sadraudzējusies ar rezervāta iemītnieci Dženiju, abas sāka spēlēties un pieķērās viena otrai. Interesanti, ka Dženija bijusi tā, kura atcerējusies Širliju. Izrādās, ka abas dāmas vieno kopīga pieredze, jo kādu laiku viņas piedalījušās cirka priekšnesumos, un tas noticis 22 gadus pirms viņu atkalredzēšanās.