Itāļu uzticamais palīgs, kas nevar būt mājas mīlulis – Maremmas-Abruco aitusuns

Maremmas-Abruco aitusuns, iespējams, Latvijā nav tik bieži dzirdēta šķirne, taču dzimtajā Itālijā suņi audzēti jau gadsimtiem ilgi. Tie ir izcili darba suņi, līdzīgi kā, piemēram, komondors, Pireneju kalnusuns, kuvass, Anatolijas aitusuns un citi.

Mīlulis radies jau sen, taču līdz pat mūsdienām suņu šķirne nav iekarojusi plašu popularitāti daudzviet pasaulē. Tas gan nenozīmē, ka suņi tāpēc būtu nevērtīgāki, jo aitusunim ir lieliskas darba spējas un atbilstošs raksturs, kas padara Maremmas-Abruco par vienu no labākajiem savā jomā.

Kā jau varētu liecināt šķirnes nosaukums, suns radies šajos Itālijas reģionos – Maremmas un Abruco (citos avotos – Abrucijas) reģionos. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji bijušas divas suņu šķirnes – Maremmas aitusuns un Abruco aitusuns, taču pagājušā gadsimta vidū abas apvienotas un pasludinātas par vienu suņu šķirni.

Interesanti, ka Amerikas Maremmas Aitusuņu klubs neiesaka šīs šķirnes mīluļus turēt kā mājdzīvniekus. Tiek pat vēstīts, ka tas ir teju vai pret aitusuņa paša uzskatiem, jo viņš ir radīts darbam, nevis laiskai mājas dzīvei. Ar gadsimtiem senu darba suņa vēsturi šos mīluļus cilvēki īpaši necenšoties pārvērst par mājdzīvniekiem, īpaši gadījumos, ja saimniekam tik tiešām ir mājlopu bars, kuram vajadzīgs četrkājains sargs.

Suns ir radis darboties un nesēdēt mierā, tāpēc aitu un citu lopu savaldīšana Maremmas-Abruco mīlulim ir kā radīta. Taču speciālisti pieļauj, ka suņuks tomēr var iedzīvoties ģimenē, kuras saimnieki neliek sunim strādāt. Tiesa gan, tad jāvelta pūles, lai mīlulis jau no mazotnes būtu pieradis pie dzīves mājās, citādi ar pieaugušu suni var būt grūtāk.

Darbaspēju dēļ mēdz būt arī tā, ka suns visai aizdomīgi skatās uz katru svešinieku, reizēm to pat uztverot kā ienaidnieku. Tāpēc saimniekam tas jau laikus jāparedz, piemēram, neatstājot viesi vienatnē ar suni, ja vien tas nav kāds īpaši pazīstams un tuvs cilvēks, ko suns labi zina.

Maremmas-Abruco suņu audzētāji iesaka saimnniekiem jau laikus parūpēties arī par kādu nožogotu teritoriju, kur vajadzības gadījumā ievietot suni, kas ir satrakojies, nemierīgs vai, ja ir gadījumi, kad saimnieks paredz neveiklu situāciju ar kādu ģimenes viesi.

Sargāšanas un ganīšanas spēja sunim nav jāmāca, tā viņam ir iedzimta. Savukārt tas var nozīmēt, ka suns saimnieku sargās pat no mazākā traucēkļa, pat no pazīstamiem cilvēkiem, vēloties savu ģimenes locekli pēc iespējas labāk nosargāt no jebkā, kas viņam tuvojas.

Savukārt ar citiem dzīvniekiem suns sadzīvo lieliski. Kā nu ne – aitusuns ir radīts labi saprasties ar lopiem, tos sargāt un ganīt, nevis nokost. Tāpēc kur vien ir aitas, govis un citi dzīvnieciņi, tur Maremmas-Abruco aitusuns ir gatavs draudzēties.

No mednieka instinktiem sunī neesot nekā, vēsta audzētāji. Nedz medīšana, nedz pēdu dzīšana nav aitusunim raksturīga. Vienīgais brīdis, kad aitusuns var kādam dzīvnieciņam kaitēt, ir tad, kad notiek aktīva spēlēšanās un draiskošanās.

Savukārt purniņš ir samērā liels un izteiksmīgs. Pats suns ir salīdzinoši liels un masīvs, kā arī ļoti spēcīgs. Ņemot vērā, ka suns ir ārkārtīgi darbīgs un enerģisks, tam allaž ir nepieciešamas fiziskās aktivitātes, kas palīdz suni uzturēt labākajā formā un nekļūt destruktīvam, ko bieži vien ierosina tieši bezdarbība.

Tāpēc Maremmas-Abruco aitusuni iesaka pieredzējušiem saimniekiem, kas spēs mīluli savaldīt un audzināt, lai arī kādos apstākļos viņš dzīvotu. Ja suns tiek turēts kā lopu gans, tādā vidē viņš jutīsies vislabāk, jo spēs īstenot savas dabiskās tieksmes un prasmes. Taču gadījumos, ja suns tomēr ir izvēlēts kā mājas mīlulis, vajag parūpēties, lai mīlulis tiek gan izskrieties, gan arī attīstīt domāšanu. Pieredzējis un apņēmīgs saimnieks to noteikti varēs sunim nodrošināt, un tādā gadījumā aitusuns būs uzticīgs uz mūžu.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Dogbreedinfo" un "Maremmaclub".