Ņūfaundlenda melnbaltais 'brālis' – lendsīrs, kas pirmoreiz radies gleznā  (2)

Raksturojot lendsīru, šī suņu šķirne tiek piedēvēta Vācijai un Šveicei, lai gan tieša saikne suņiem patiesībā ir ar angļu mākslinieku, seru Edvinu Henriju Lendsīru. Tieši viņš savā gleznā, kas tapusi 19. gadsimta pirmajā pusē, attēlojis visai liela auguma suni, kura spalva ir galvenokārt balta, bet galva – melna. Nostāsti vēsta, ka attēlotais suns patiesībā tiešām reiz ir dzīvojis četrkājainais draugs, kas glābis cilvēkus no noslīkšanas. Vēlāk, kad šķirnei deva nosaukumu "lendsīrs", ņēma vērā mākslinieka uzvārdu, tādējādi atzīstot viņa devumu, gleznā iemūžinot šīs šķirnes vai tai līdzīgu mīluli.

Taču, redzot lendsīru, daudzi noteikti teiks – tas ir vien melnbalts ņūfaundlends jeb ņūfaundlendietis. Un nepareizi tas nav, jo daudzi cilvēki tik tiešām maldās un melnbalta kažoka lendsīrus nosauc par ņūfaundlendiem. Taču lendsīrs ir atsevišķa suņu šķirne, ko atzinusi Starptautiskā Kinoloģiskā federācija.

Kažoks sunim ir ļoti biezs, bet melnbaltā spalva – gara. Salīdzinot ar "brāli" ņūfaundlendu, lendsīram nav tik garš kažoks, kas gadījumos, ja suns saslapinās, ļauj dzīvniekam ātrāk izšūt. Tāpat tiek vēstīts, ka tas ir nedaudz vieglāk kopjams, lai arī, protams, suns met spalvu, kažoks ir regulāri jāķemmē un jāsaved kārtībā.

Tā kā lendsīrs ir augumā liels suns un pakļauts dažādām veselības problēmām (piemēram, gūžas locītavas displāzijai), parasti suņuki dzīvo līdz aptuveni desmit gadu vecumam.

Zīmīgi, ka lendsīram mēdz būt tikai un vienīgi melnbalts kažoks. Turklāt lieliski, ja suņu metienā piedzimst kucēni, kuriem melnie plankumi ir tieši galviņā un veido tādu kā simetrisku zīmējumu, iekrāsojot spalvu melnā krāsā abās galvas pusēs, bet pa vidu izveidojot baltu līniju.

Laika gaitā nav mainījušās suņa lieliskās rakstura īpašības, ko cilvēki ir īpaši novērtējuši –patīkamais, mierīgais tempraments, jaukā daba un mierīgums. Turklāt suņuki ļoti aizstāv savu saimnieku, taču ir arī draudzīgi un komunikabli, labprāt ļaujoties dažādām mīļuma izpausmēm.

Tiek vēstīts, ka kritiskās situācijās, kurās nonāks suns un viņa saimnieki, lensdīrs drīzāk liks lietā savu iespaidīgo augumu, nevis ries, gaudos un rūks. Protams, arī to no suņa var sagaidīt, taču reti kurš ienaidnieks spēs zemu novērtēt lielo suni, kas par visām varītēm metīsies aizstāvēt savus mīļos. Turklāt suns ir gana apķērīgs, tāpēc nevajadzētu domāt, ka uzbruks katram pretimnācējam. Lendsīrs novērtē situāciju un rīkojas atbilstoši tai.

Šķirnes aprakstā tiek arī uzsvērts, ka reizēm lendsīru tēviņi mēdz būt nedaudz agresīvāki viens pret otru gadījumos, kad saimnieki nav blakus vai, kad suns nav pareizi audzināts un socializēts. Interesanti, ka agresivitāte vai pārlieku liels kautrīgums tiek uzskatīta par diskvalificējošu kļūdu suņu sacensībās.

Turklāt sunim, lai cik paradoksāli tas nešķistu, nav vajadzīga ārkārtīgi liela fiziskā slodze. Pietiks vien ar regulārajām pastaigām, kurās ieviest kādu aktīvāku spēli un paskraidīšanu, lai suns varētu izkustēties arī raitākā solī. Kā viena no suņu iemīļotākajām darbībām tiek minēta peldēšana un laika pavadīšana ūdenī, tāpēc, ja saimnieks to var savam mīlulim nodrošināt, kopīga paviesošanās pie kādas ūdenstilpnes noteikti nāks par labu kā cilvēkam, tā dzīvniekam.

Lendsīra saimniekam jārēķinās, ka, līdzīgi kā ņūfaundlends, sanbernārs un citi augumā lieli suņi, arī šis melnbaltais mīlulis siekalojas. Allaž tiek uzsvērts, ka lendsīrs gan siekalojas mazāk, taču tas noteikti netraucēs saimniekam un ģimenei, kas vēlas rūpēties par lielu, draudzīgu, mīļu un skaistu dzīvnieciņu, kas saimnieka dēļ būs gatavs darīt visu.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Petguide", "FCI", "Dogbreedplus", "Dogbreedinfo".