Es runāju angļu valodā. Mans 11 gadus vecais suns Riginss runā suņu valodā. Tās ir divas dažādas valodas, un nesen es sapratu, ka tā pat ir labāk – ka viņš nesaprot tos vārdus, ko es saku. Varu apzvērēt, ka tas, ko viņš man tagad gribētu pateikt, ar ķepu bakstīdams manu roku, skanētu tā: "Esmu tik izsalcis! Ja tu man tūliņ pat neiedosi kārumu, es saļimšu un cietīšu badu. Tas nekas, ka tu pirms pāris stundām mani pabaroji, man vienalga atkal kaut ko gribas apēst. Nu, taču! Vienu mazu našķīti. Kāpēc tu mani nemīli? Ja tu mani mīlētu, jau būtu iedevusi kārumu!" Tā ir. Es viņu gana labi pazīstu. Tā no suņu valodas varētu tulkot to, ko viņš dara. Tāpēc reizēm es priecājos, ka mana angļu valoda uzreiz nepārtulkojas suņu valodā un ka viņš nesaprot, ko saku dažādos brīžos.
Kad es meloju
Jā, lasītāji, jūs sapratāt pareizi. Vecāki taču saviem bērniem melo nepārtraukti. "Viņš gan ir labs draugs! Neuzvedies tā, citādi Ziemassvētku vecītis neatnesīs to, ko vēlies! Jā, rīt es noteikti nopirkšu šo rotaļlietu!" Meli. Tā vecāki vienkārši dara. Un tā pret savu suni izturos arī es.
Kad dodamies pārgājienā un redzu, ka suns izvairīgi dodas uz priekšu, mēģinu viņu uzmundrināt: "Nāc! Saņemies! Mēs jau gandrīz esam galā." Taču mēs neesam pat tuvu. Ticu – ja mums pārgājiena laikā piebiedrotos citi suņi, Riginss viņiem noteikti teiktu: "Neticiet viņai. Viņa melo!" Taču viņš tā nedara, jo, protams, nerunā angļu valodā.
Kad sēžu sastrēgumā
Es dzīvoju Losandželosā un esmu no tiem, kam dusmas satiksmes laikā ir kā zivij ūdens. Tas, protams, apkārtējiem cilvēkiem liek justies neveikli un neērti. Viņi nesaprot, ka kliegšana un lamāšanās tik skaļā un spalgā balsī, cik vien iespējams, patiesībā ir veids, kā mazināt stresu un atslābināties, pat ja bļauju uz autovadītāju blakus braucošajā automašīnā.
Par laimi, mans mīļais, četrkājainais draugs mierīgi sēž aizmugurējā sēdeklī, skatās pa logu un nemaz neliekas ne zinis, ko dara vadītāja vietā sēdošā māmiņa.
Kad es izklausos jukusi
Kad es kļūdos
Kādu dienu mēs ar automašīnu braucām mājup no maniem vecākiem, un es pilnā balsī dziedāju līdzi kādai dziesmai, kas skanēja radio, es tā mēdzu bieži darīt. Riginss pie tā jau ir pieradis, turklāt apbrīnojami labi pacieš to, ka viņa māmiņa nespēj nevienu noti noturēt pareizā tonalitātē. Vienubrīd es dziedāju līdzi kādai dziesmai, bet pēkšņi sapratu, ka dziedu pilnīgi nepareizus vārdus. Tā bija dziesma, kurai dziedāju līdzi jau agrāk, un arī Riginss to bija dzirdējis. Taču šoreiz es sapratu, ka visu šo laiku dziedāju absolūti nepareizus dziesmas vārdus.
Es smējos, līdz sāku no smiekliem raudāt. Kad pajautāju Riginsam, vai viņš spēj noticēt tam, ka visu laiku dziedāju tādus vārdus, kas dziesmā nemaz nav, viņš paskatījās uz mani ar tādu skatienu, kas tā vien teica: "Kādus vārdus vien tu dziedi, tie būs pareizie, mammu. Dziedāsim tā arī turpmāk!"
Kad viņu rāju
"Rigins Ņūel (tāds ir viņa pilnais vārds), nāc šurp! Rigins Ņūel, vai tu mani dzirdi? Tūlīt pat nāc šurp!" Protams, es apzinos, ka viņš visu saprot, kad dzird mani saucam šos vārdus. Viņa mazās, dzirdīgās austiņas saspicējas, un es redzu, kā viss viņa ķermenis teju vai saspringst, nevēlēdamies pagriezties un nostāties pret mani. Ja reiz viņš nepagriežas un nepievērš man uzmanību, tātad es viņu nemaz, viņaprāt, neesmu saukusi un nekas nav noticis. Vai ne? Nu ja! Tāpēc labi vien ir, ka viņš nesaprot angļu valodu un tajā nerunā, tas viņu paglābj no šādām situācijām.
Mēs ar Riginsu lieliski saprotamies, taču laikam tomēr ir labi, ka viņš nekad neiemācīsies runāt angļu valodā, lai arī kā censtos!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
