Saulainās rudens ogas ķirbji – piemērotākie audzēšanai Latvijā

Ķirbju audzētāja Ilze Venterzute stāsta, ka pie mums vislabāk augšot šķirnes, kas ir mazprasīgas pret siltumu un ar pēc iespējas īsāku veģetācijas periodu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka nav pa spēkam izaudzēt citas šķirnes, pie tām būs vairāk jāpiestrādā. Audzētāja atgādina – ķirbji jāstāda saulainā vietā un labi drenētā augsnē, kā arī pareizi jāmēslo. Garšīgam ķirbim noteikti nevajag komposta kaudzi, kur daudz slāpekļa, bet lielākai ražai palutiniet ogas ar fosforu, garšīgākiem augļiem ar kāliju.

'Hokkaido' – lai arī nosaukums par to neliecina, šī ir viena no visparastākajām ķirbju šķirnēm, bet kas interesanti, ceptā veidā lielā rudens oga garšos kā cūku pupas. Šo ķirbju miza ir spilgti oranža, gandrīz sarkana, bet pēc formas tas vairāk līdzinās sīpolam. Pietiekami nogatavojušies šīs šķirnes ķirbji svērs aptuveni divus kilogramus. 'Hokkaido' šķirnes ķirbi var ēst ar visu mizu.

Muskatķirbji ir vieni no populārākajiem starp visiem, un arī audzēšanai Latvijā tie padodas visai labi. Muskatķirbji ir sulas bagātākas ogas, pēc formas tie atpazīstami pēc viļņainajām miziņām. Starp citu, interesantā izskata dēļ šos ķirbjus izmanto zupu pasniegšanai. Šīs grupas ķirbjus var ēst svaigā veidā, gatavot saldos ēdienus, tie ir cepami un vārāmi, garšos labi visādos veidos, jo tam nav raksturīgo šķiedru, bet mīkstums pēc konsistences ir pat vairāk želejveidīgs. Ķirbju audzētāja gan uzver, ka muskatķirbjus rudenī būs grūtāk izaudzēt, bet mēģināt noteikti vajag!

Sviesta jeb riekstu ķirbis pat īsti neizskatās pēc ķirbja, un kāds, īpaši neiedziļinoties, to var pat nodēvēt par kabaci, tomēr tas nebūtu korekti. Pēc formas tie izskatās kā pudeles ar resnākiem galiem, krāsa parasti ir dzeltena, savukārt miza ir gluda. Šīs grupas ķirbjiem raksturīga blīva, stingra miza un kraukšķīgs mīkstums, tāpēc arī šo ogu droši var ēst svaigā veidā. Tā kā ķirbja mīkstums ir salds un krēmīgs, tie ideāli piestāvēs dažādu saldo ēdienu gatavošanai. Ne velti nosaukumā pavīd rieksti, jo garša var nedaudz atgādināt riekstus.

Habarda grupas ķirbji ir vieni no interesantākajiem pēc vizuālajām pazīmēm. Bumbierformas, iegareni, pumpaini, grubuļaini, raibi un kruzuļaini – formas visdažādākās, bet tiem visiem raksturīgs augsts želatīna saturs, bet sulas gan ir ļoti maz. Mīkstums šiem ķirbjiem ir blīvs un atkarībā no šķirnes, gaišāki vai tumšāki dzeltens. Šos ķirbjus var ēst svaigus, kaltēt, cept, vārīt, bet sulas spiešanai nebūs tie labākie.

Spageti ķirbjiem patiesībā ar makaroniem ir vien tik liela saistība, kā ar mīkstumu, kurš ir tik irdens un šķiedrains, kā spageti, bet pati oga pēc formas ir iegarena. Varenais spageti ķirbis gatavojams veselā veidā – liec to cepeškrāsnī, pēc tam pārgriez uz pusēm un baudi šķiedraino mīkstumu kā makaronus. Šis varētu būt viens no tiem ķirbjiem, ko ēstu pat tie, kas parasti nemīl ķirbjus, jo pēc garšas tie ir ļoti atšķirīgi no pārējiem.

Kavbūzis – nosaukums nepavisam neliecina, ka tas varētu būt kaut kas ķirbjveidīgs, tomēr tas ir viens no ķirbja krustojumiem, kas pēc izskata vairāk pat atgādina arbūzu. Ķirbja un arbūza krustojumam raksturīgs arbūza mizas krāsojums un balts mīkstums. Raža ienākas septembrī, oktobrī, bet gatavās ogas nav paredzētas diez ko ilgai glabāšanai, jo ar laiku mīkstums kļūst arvien rūgtāks. Šos ķirbjus vislabāk baudīt svaigā veidā, spiest sulu vai cept.

Atceries, ka jebkurš ķirbis ir ēdams ar visu mizu, jo no ķirbja izmantojams un veselīgs ir itin viss. Sākot no mizas, beidzot ar sēkliņām un ķirbja ziediem, kas ietver sevī ļoti daudz vērtīgu vielu. Kas attiecas uz glabāšanu, svarīgi ievērot, lai ķirbim būtu vismaz piecus centimetrus gara astīte – tad tas ir pareizi novākts un oga glabāsies ilgi. Vairāk par to, kā glabāt ķirbjus līdz pat pavasarim, lasi šeit.