Īpatnējais mīlulis, kas sildījis inku gultas – peruāņu kailais suns

Peruāņu kailais suns, kā jau lasāms nosaukumā, radies Peru. Tiesa gan, tā kā šī šķirne radusies ļoti sen, par to liecības meklējamas jau pirms mūsu ēras, vēl līdz šim pētniekiem un speciālistiem nav izdevies noskaidrot, kā suņi šajā pasaules daļā nonāca. Pieļauts, ka suņi Peru nonākuši līdz ar ieceļotājiem no Āfrikas un Āzijas.

Nenoliedzams ir viens – peruāņu kailais suns bija nozīmīga Peru iedzīvotāju kultūras daļa. Attēli un suņu veidoli manāmi vairākos keramikas izstrādājumos, māla traukos un figūriņās. Šīs liecības, kas iegūtas daudzos arheoloģiskos izrakumos, radušās vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras, tādējādi padarot peruāņu kailo suni par vienu no vecākajām suņu šķirnēm pasaulē.

Šī šķirne tiek saistīta ar inku kultūru, lai gan daudzos avotos norādīts, ka peruāņu kailais suns bijis nozīmīgs arī citur, piemēram, čimu kultūrā.

Peruāņu kailais suns ir viena no četrām suņu šķirnēm, kuru īpašā pazīme ir neesošā spalva. Pārējās suņu šķirnes ar neparasto izskatu ir Meksikāņu kailais suns, amerikāņu kailais suns un Ķīnas cekulainais suns. Atsevišķas ķermeņa daļas, piemēram, galvu gan var klāt pat salīdzinoši gara spalva.

Amerikas Kenelkluba mājaslapā ziņots, ka peruāņu kailā suņa izkārnījumi izmantoti medicīnā, piedēvējot dzīvniekiem teju vai maģiskas spējas izārstēt sasirgušos. Savukārt, papildinot suņa sildīšanas prasmi, pieļauts, ka bezspalvainais mīlulis ar savu patīkami silto ķermeni izmantots cilvēku ārstēšanai, ja kādu mocījis artrīts vai problēmas ar elpošanu.

Peru valsts peruāņu kailo suni pat atzinusi par savu nacionālo suni.

Lai arī ādas krāsa var būt dažāda, galvenokārt tā allaž ir tumša – melna, pelēcīga, ziloņkaula. Tās vienmēr būs vienkrāsainas, taču dažiem suņiem pieļaujami arī balti plankumi, kuri nedrīkst segt vairāk kā trešdaļu no suņa ķermeņa. Šķirnes standartā ieteicama vienkrāsaina ādas krāsa bez plankumiem.

Interesanti, ka kailajiem suņiem metienā var piedzimt kucēni ar kažoku, kas ķermeni klāj pilnībā. Peruāņu kailajam sunim spalva pieļaujama uz galvas, kājām un reizēm arī uz muguras un astes galā. Šajās vietās spalva var būt arī gaiša.

Tāpat jāparūpējas, lai suņuka āda ir vislabākajā kārtībā. Tiek ziņots, ka peruāņu kailo suņu saimnieki savus mīluļus glauda, lai atbrīvotu ķermeni no atmirušās ādas. Lieti noder arī dažādi krēmi, kas palīdz mitrināt ādu. Sausa āda noteikti nav ieteicama.

Lai saglabātu suņuku tīrīgu, nepieciešama regulāra vannošanās, izmantojot īpaši suņiem paredzētos higiēnas līdzekļus.

Protams, sunim patīk arī aktivitātes, tāpēc peruāņu kailais suns nebūs pats mierīgākais mājdzīvnieks. Apņēmīgākie saimnieki savu mīluli var arī apmācīt, tiesa gan, jārēķinās arī ar suņa ietiepību. Sunim nepieciešamas ikdienas pastaigas un reizēm garākas izskriešanās reizes, jo peruāņu mīlulim patīk iztērēt savu enerģiju dažādās aktivitātēs. Protams, tajās jāpiedalās arī saimniekam, jo sunītim nepatīk palikt vienam un pavadīt laiku vienatnē.

Iepazinuši savus ģimenes locekļus, peruāņu suņi ļoti pieķersies cilvēkiem, taču pret svešiniekiem gan suņi ne vienmēr būs draudzīgi. Tas gan nenozīmē, ka mīlulis uzreiz uzbruks, gluži vienkārši viņš nedosies katram pretimnācējam rokās. Ar laiku, protams, suns pie cilvēkiem, piemēram, ģimenes viesiem pierod, ātri vien iegūstot visu apkārt esošo ļaužu uzmanību.

Ja gadās sastapties ar grauzējiem, peruāņu kailais suns var atsvaidzināt savus mednieka instinktus un gribēt sadzīt mazajai dzīvajai radībai pēdas.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Petguide", "AKC", "Dogbreedinfo", "FCI".