Sumo cīkstonis tosa – spēcīgais japāņu suns, kuru daudzās valstīs aizliedz

Tosa ir suns, kas nereti tiek salīdzināts ar sumo cīkstoni. Šķirne radusies Japānā, kur tās pārstāvji galvenokārt pildījuši sargsuņa funkciju, tāpēc salīdzinājums ar sumo šķiet pamatots – suns ir salīdzinoši liels, ar masīvu augumu un raksturu, kas liek sevi, savu ģimeni un teritoriju apsargāt no jebkura ienaidnieka, sparīgi metoties cīņā pret viņu. Tiek minēts, ka tosa arī cīkstējies suņu cīņās. Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc tosa nereti tiek minēts starp aizliegtajām šķirnēm dažādās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, Turcijā, Austrālijā un citviet. Suņa trauksmainais temperaments, cieņu raisošais augums un sava veida neparedzamība ir iemesli, kā dēļ daudzi cilvēki tomēr izvēlētos citas suņu šķirnes pārstāvi kā mājdzīvnieku. Tosa nav suns jebkuram.

Pirmās liecības par tosu vēsta par suni, kas ir līdzīgs špiciem (piemēram, Japānā un visā pasaulē plaši pazīstamais akita). Taču mūsdienās zināmo izskatu suns gan guvis salīdzinoši nesen. Tiek vēstīts, ka spēka un izmēra uzlabošanas dēļ tosas tika pāroti ar mastifu un buldogu šķirnes suņiem, tāpēc arī mūsdienās tosas izskatā manāms mastifam raksturīgais purniņš.

Līdzīgi kā citām suņu šķirnēm, arī tosas izplatību apdraudēja Otrais pasaules karš. Taču entuziastu apņēmības dēļ tosa joprojām eksistē salīdzinoši nelielos apjomos. Ar suni un viņa darba spējām lepojas ne tikai dzimtenē Japānā, bet arī daudzviet citur pasaulē, kur cilvēki izvēlas kā mājdzīvniekus turēt tieši šīs šķirnes suņus. Jāatzīst, kā jau minēts, tosa nav suns katram saimniekam, jo neapdomīga suņa audzināšana var izraisīt nepatīkamas situācijas un pat apdraudēt apkārtējo cilvēku drošību.

Taču nav vis tā, ka tosa ir nevaldāms, agrsīvs, trauksmains suns, kā varētu šķist, izdzirdot, ka dzīvnieks iekļauts aizliegto suņu sarakstos. Tosa spēj būt arī mierīgs, ļoti labi audzināts ģimenes suns, kas saimnieku klausa uz vārda. Tādi suņi, protams, neapdraudēs apkārtējos, tāpēc te jāuzsver, ka tosas uzvedība ir tiešā veidā atkarīga no tā, kā suns tiek audzināts. Savukārt te nozīme ir saimniekam, kuram jābūt gana godprātīgam un atbildīgam, uzņemoties rūpes par suni. Viņam ir vajadzīgs stingrs vārds, pretējā gadījumā suns valdīs pār saimnieku, nevis saimnieks pār suni.

Arī ar bērniem tosa saprotas labi, taču vajadzētu atcerēties, ka pārlieku trauksmainas spēles var radīt teju vai cīkstēšanās atmosfēru, kas sunim, protams, nav sveša. Taču suns ir ļoti gudrs un apķērīgs, turklāt tiek vēstīts, ka tosa pieaug ļoti lēni, briedumu sasniedzot aptuveni četru gadu vecumā.

Tosu nepieciešams socializēt un apmācīt, kā arī iepazīstināt viņu ar cilvēkiem. Tādējādi tiks mazināta iespēja, ka suns katru svešinieku uzskata kā draudu, kuram noteikti jāuzbrūk.

Suns var justies labi arī dzīvoklī, ja viņam tiek nodrošināta regulāra fiziskā slodze, kas neaprobežojas vien ar ikrīta un ikvakara pastaigām. Kā jau cīņas sunim, tosam nepieciešams kārtīgi izkustēties un izskrieties. Tiesa gan, to labāk darīt kādā plašākā teritorijā, kur apkārt nebūtu mazi bērni. No lielā, skrejošā dzīvnieka viņi varētu nobīties.

Ja tomēr tosa ir savaldzinājis un ir vēlme par viņu uzņemties rūpes, jārēķinās, ka tas vis nebūs mierīgs mājas suns, kuram pietiks vien ar pāris minūtēm uzmanības. Ar tosu ir jāstrādā, viņu jāapmāca, jāsocializē, jāaudzina. Atstāt suni pagalmā sargāt māju un pašam nelikties par viņu ne zinis būs kļūdaina darbība, kura vēlāk var atspēlēties ne tikai pret saimnieku, bet arī pret citiem cilvēkiem.

Taču ar labu audzināšanu, komunikāciju un savstarpēju saikni tosa būs uzticams ģimenes mīlulis, kas lieliski pildīs sev uzticēto darbiņu. Stingrs saimnieks, kas spēs savu mīluli savu reizi palutināt, tosas gadījumā ir ļoti nepieciešams.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Vetstreet", "Dogbreedinfo", "Bulldoginformation" un "Dogster".