Cilvēki to izdarījuši apzināti, lai gan paši savu vainu neapzinās un, visticamāk, viņu rokās ar laiku atkal nonāks kāds suns, kura liktenis atkal tiks aizlauzts vai pat pilnībā salauzts. Vārdi par atbildību, iegādājoties dzīvnieku, daudziem ir tukša skaņa, bet varbūt iedomas, ka tas nozīmē tikai pabarot un izvest pastaigā. Suns, tāpat kā bērni, ir jāaudzina, jāsocializē, jāmāca, jādod iespējas atbilstošā vecumā izbaudīt visu to, ko dziņas un daba liek izbaudīt. Ja, bērnam augot, viņu visu laiku apsauc, visu liedz, par nepaklausību sit, neiemāca kontrolēt savu uzvedību, neizglīto, neiemāca sadzīvot ar citiem cilvēkiem un komunicēt ar pasauli, izaug nospiests, kompleksu pilns, nereti ļauns, nīgrs cilvēks. Tas pats notiek ar suņiem: mazais, jaukais kucēniņš izaug par bailīgu, nereti agresīvu, pilnīgi nekontrolējamu, nervozu dzīvnieku.
Kad šādi suņi nonāk patversmēs, ir tikai divas iespējas: mēģināt viņos atgriez pašapziņu, socializēt, apmācīt un atrast jaunas mājas vai diemžēl eitanazēt (ir gadījumi, kad īpašnieki dzīvnieku tik tālu ir morāli sagandējuši, ka atpakaļceļa vairs nav). Šobrīd mājas tiek meklētas suņiem, kuriem vēl ir cerības uz jaunu dzīvi. Tiesa gan, viņu jaunajiem saimniekiem arī jābūt ļoti īpašiem cilvēkiem: ne tikai pacietīgiem, bet arī ar suni strādāt gribošiem. Jāapzinās, ka, adoptējot šādu samocītu dzīvnieku, cilvēks tik tiešām dzīvnieku glābj.